Mazuļa plānošana - vai tagad?

Manuprāt, labāk nogaidīt un atlikt ieņemšanu, līdz būs palicis pusgads līdz absolvēšanai. Pati rakstīju maģistra darbu, būdama stāvoklī, uz izlaidumu biju 6.mēnesī - ideāli!

Ja jūti, ka ir laiks.. tad taisiet bebiku :) Apkārtējo cilvēku pieredze rāda, ka ar bērniem nekas neapstājas.. vienkārši dzīve iegūstot savādāku garšu :) Nekas šaušalīgs nenotiks, ka maģistra grādu dabūsi maķenīt vēlāk :)

Nekur nav teikts, ka bērns pieteiksies tā uzreiz... Visādi var gadīties. Nedomāju, ka vajadzētu baigi atlikt šo lietu. Nu pagaidi dažus mēnešus vēl, padomā, paskaties... Maģistrs noteikti var pagaidīt, bet var arī piespiesties un pabeigt to ar visu bērnu.

Neesmu mamma, bet gribu tomēr izteikt viedokli kā bēbīšplanotāja ar 6 gadu stāžu - ir veiksmes stāsti, kad bērniņš piesakās pirmajā vai otrajā mēģināšanas piegājienā. Ir ne tik veiksmīgi stāsti, kad iet gadi, bet rezultāta kā nav, tā nav. Man tūlīt jau būs 30 un mani tūkstoškārt izdomātie plāni par to - kā tad būs un kad tad būs īstais laiks, ir kaķim zem astes. Es, protams, novēlu, lai jūs esiet to veiksmīgo stāstu kategorijā, bet tā kā man ir rūgta pieredze, tad gribu vērst uzmanību arī uz to, ka šo lietu nevar tā 100% ieplānot.

Sākumā apprecies ;) Un tad domā par bērniem

Reality check: vienam zīdainim vajag vienu pieaugušu cilvēku 24/7. Ja varat to nodrošināt, tad tik uz priekšu. Es viennozīmīgi pabeigtu studijas un tad domātu par bērniem, jo, lai ko arī nestāstītu anonīmas dāmas cosmo forumā, bērni nozīmē pamatīgu pašuzupurēšanos. Principā ieteiktu palasīt kādu grāmatu par zīdaiņu attīstību, kā viņus kopt un audzināt, tad parēķināt cik daudz tas no tevis prasīs un padomāt vai esi gatava dot.

Drostala, sakarā? (t)

Ā, jā, esmu mamma, runāju no pieredzes ☺. Un, ja baidies par to ka nevarēsi ieņemt laicīgi, vienkărši aizejiet pie ārstiem un noskaidrojiet prognozes.

Pati šobrīd studēju un audzinu 1, 8 gadīgu dēliņu. Mazais plānoti pieteicās, kad studēju 1. kursā, šobrīd vel 1,5 gads atlicis un esmu neeenormāli nogurusi..gribētos padoties un veltīt laiku tikai bērnam, bet esmu tik tālu nomocījusi, ka jāturpina cīnīties.. Viegli nav ne fiziski, ne psiholoģiski. Kad mazais bija mazāks, tad mocījos ar nogurumu, jo naktīs neļāva gulēt. Nebija spēka vairs domāt par mācībām, šobrīd bērns naktīs guļ, bet pa dienu ir tāds torpēda, ka vakarā viss ko spēju domāt ir - gulēt! Studijas vienkārši muļļāju..

Cukurvāvere, ko sakarā? 8-)
Nu tā kā vispirms jānodibina ģimene un tad jādomā par ģimenes pieaugumu. Nu tā kā loģiski

Reality check: vienam zīdainim vajag vienu pieaugušu cilvēku 24/7. Ja varat to nodrošināt, tad tik uz priekšu.

Es teiktu,ka tieši šādi.

Kad jūsu mammas atkal kaut ko prasa par mazuli, pajautā, vai viņas būs pieejamas kā aukles, kad Tev būs jāiet uz lekcijām vai jāmācās eksāmeniem. Ja Tu esi strādājoša, tad diez vai pēc darba gaitu atsākšanas Tu varēsi vēl veltīt laiku maģistram, ja būsi paņēmusi akadēmisko. Tad bērnu redzēsi tik maz, ka Tev liksies - priekš kam tās studijas, gribu būt ar bērnu vakaros.

Drostala - es arī sākumā biju iztēlojusies ideālo plānu - kāzas, tad bērni. Taču dzīvē tā nenotiek. Kāzas būs pēc tam un ļoti mazas.
Virdzinija - piekrītu, jo redzu ikdienā, cik ļoti vecāki ir pārņemti ar darbu un sevi, ka ar bērniem pavada kopā maz laika. Es negribu būt tāda mamma. Tāpēc laikam plānošu ātrākais, kad būs palicis 0,5g. Ar domu - pieteiksies, būs labi, ja ne, tad pēc studijām, jo zinu, ka mans ķermenis slikti pacieš stresu, kas varētu tajā laikā būt viens no faktoriem, kas bremzētu bērniņa pieteikšanos. Un vecāki noteikti nevarēs atskriet, nedzīvo Rīgā.

Labāk plānojat bērniņu, kad ir palicis maz ko studēt vai vispār, kad esi pabeigusi. Pati pašlaik studēju un ir grūti man. Mazais prasa daudz laika sev, ko es viņam arī labprāt sniedzu. Naktī man pašai miegs nāk. Pat, ja cenšos ko pamācīties mazais raujas pie manis un grib visu to kas man atrodas uz galda. Dators vispār, uhhh, labāk to nolikt prom no acīm, jo ļoti grib spaidīt podziņas un pelīti spaidīt. Otreiz plānotu mazo, kad būtu skolu pabeigusi.

Es noteikti pagaidītu un pabeigtu studijas. Es pati apzināti vēlu plānoju mazo, pēc 30 gadu vecuma, tieši tāpēc, ka pirms tam gribējās paspēt vis ko citu un pēcāk kvalitatīvi veltīt laiku bērnam un būt klātesoša tā vajadzībās. Protams, ja Tev jau tuvojas 30 gadu slieksnis, tad varbūt savādāk. Bet ja esi 20-mit pirmajā pusē, tad gan jau pagūsi vēl arī pie mazuļa tikt. Man šķiet, ka labāk pilnvērtīgi nobeigt izglītošanās posmu un tad pilnvērtīgi ķerties klāt nākamajam dzīves posmam :)

Man nav bērnu, saku uzreiz - varbūt kādai mans viedoklis nešķitīs svarīgs, BET, pazīstu vairākas sievietes, kas maģistratūras sākumā ieplānoja bērnu, maģistratūru tā arī nepabeidza, un tagad to ļoti nožēlo. Es domāju, ka ar mazu bērnu pabeigt maģistratūru nav nekas nereāls, protams, var gadīties paņemt akadēmisko uz gadu, bet nav nereāli pabeigt pēc gada. Jautājums, vai tiešām tam pietiks apņēmības? Mēs autores galvā ielīst nevaram un saprast, cik liela ir tā apņēmība. Kad studēju, gan bakalaurā, gan maģistrā bija jaunās māmiņas, viņas visas apzinīgi pabeidza augstskolu, apzinīgāk nekā daudzi bezbērnu/bezattiecību cilvēki. Bet jāatzīst, ka studēju vakara nodaļā, jāskatās, vai vispār konkrētajā programmā ir vakara nodaļa. Man lekcijas bija no 18.00 līdz 21.00 3x nedēļā un sestdienās. Neredzu iemeslu, kāpēc tajos laikos tētis nevarētu pieskatīt bērnu. Darba grafiku var pielāgot. Ja nevar - tad jau darbs pietiekoši atbildīgs un labi apmaksāts, lai paņemtu aukli. Vai tas ir vajadzīgs? Nuuuu es tā negribētu, bet ir, kam sanāk.

Mana draugu loka dāmas, kas studiju gaitā tikušas pie bērniņa visas ir pabeigušas, bet ne vienmēr uzreiz. Izskatās, ka tiek ņemta vidēji 2 gadu pauzīte, kad mājās (nosacīti) mierīgi tiek rakstīti darbi un skolas gaiteņos atgriežas tad, kad mazo var droši uzticēt auklītei.
Ne visi gadījumi ir vienādi, daudz ko nosaka studiju joma, vēl vairāk - gribasspēks un vīrieša atbalsts. Ja vīrs ir darbaholiķis, kurš mājās ir vēlu un agri ir prom, būs ļoti grūti.

man bija atlicis uzrakstīt MD darbu, viss pārējais bija izdarīts. ja ir kāds, kas dzīvo ar mazo (manā gadījumā stafeti pārņēma tētis), tas ir iespējams.
īstenībā, salīdzinot ar BD, kad nebija ne darba, ne bērna, laika man trūka katastrofāli un rāvu pa naktīm, bet MD rakstīt varēju vien pāris stundas dienā un darbu uzrakstīju daudz labāku un ātrāk.

Domāju, vērts nedaudz nogaidīt. Var aiziet pie ārsta un noskaidrot prognozes, cik tas vienkārši, ātri varētu notikt.

Kā mamma, kas paralēli ir gan audzinājusi bērnu/studējusi/likusi tiesības vai nu jau ir pilnas slodzes darbs/studijas/bērns - viss ir iespējams. Vai vēlreiz to gribētu? NoNo.