Cik gados?

Mazā piedzima 22 gados. Pilnīgi neko nenožēloju :)

Piedzima kad tiko apritēja 20 gadi. Nevienu mirkli šo divu gadu laikā neesmu nožēlojusi neko.

Man 30 un tikai tagad beidzot jūtos gatava bērnam. Ir savas mājas, ir finansiālais nodrošinājums. Bet pats galvenais tāpēc, ka beidzot ir piemērots vīrietis pie sāniem.
Es tā padomāju, ja bērnu būtu uztaisījusi ar kādu no tiem, ar ko draudzējos 20 gados, nu 100% būtu palikusi par vientuļo māti.
Skatoties uz draudzenēm un radiniecēm, statistika ir bēdīga, apmēram puse no tām, kas dzemdēja jaunas, vairs nav kopā ar bērnu tēviem.
Protams, ir arī labie piemēri, kur apprecas 20 gados ar nopietnu puisi un rada bērniņu, un viss kārtībā.

Bērns piedzima manos 25 gados. Bērns bija plānots. Tagad pēc gandrīz 2 gadiem teiktu, ka - varējām sākt ātrāk to bērnu padarīšanu.:-D Nevis kaut kādu "veco mammu" dēļ utml., bet tā iemesla dēļ, ka - nu nav tik traki,kā biju iedomājusies.:-D Savs bērns ir dievīgs un ja būtu to zinājusi ātrāk - to superīgumu būtu gribējusi jau senāk. :-D

Pirmā piedzima 24 gados, otrā meita 26 gados.
Ar pirmo meitu puncī gāju uz lekcijām un jau ārpus punča uzrakstīju un aizstāvēju maģistru.
Mērķis un plāns izpildīts, tagad laiks tikai sev un bērniem, ā, un vīram ar :D
Par to ātrumu, iespējams, ka es būtu gribējusi vēlāk, ar šodienas pieredzi mammas lomā un saprātu. Bet tad tik ļoti gribējās to bērniņu un bija atrasts labs cilvēks, kuram dzīves redzējums saskanēja ar manējo, tāpēc likās tikai normāli, ka bērniņš ir nākamais solis.
Nožēlot gan nenožēloju. Kad man būs 30, tad meitenes jau būs palielas un es salīdzinoši jauna mamma. :)

26 gados , vajadzēja 18 , baigi nožēloju , ka noticēju vairākuma stāstiem par padsmit stundu dzemdību sāpēm un negulētām naktīm līdz bērna x vecumam. Fufelis tas viss ir .... :)

Ja man būs bērni, tad pēc 30.

wee, ja šādi sīkumi spēja tevi atturēt no bērna... vārgule un zaķpastala esi! :-P Dzemdību sāpes un negulētas naktis ir dzīves sīkumi, ja kas... 8-)

Par tēmu - pirmā piedzima, kad man bija 26. Noteikti varēja būt agrāk, vnk agrāk man tas nebija aktuāli...

Pirmais bērns piedzima 24 gados, pēc mēneša palika 25. Gribēju gan ātrāk, bet kā sanāca tā ir :-D
Otro gribētu līdz 30, bet tad jau redzēs kā būs. Šogad paliek 27;-)

Man tulīt 26, łoti vēlamies mazulīti, taću man veselība neatłauj, nevaru palikt stāvoklī. Gaidu operāciju, ceru ka pēc tās kaut kas mainīsies un pie mazā tiksim.
Vakar mans vīrietis pēkšñi ne no kā, ne no šā atkal pateica łoti gribėtu bēbīti ko auklēt, ucināties un lutināt, bet saprot ka tagad tas nav iespējams, taču łoti vēlas. Visiem draugiem, tuliñ arī vēlvienam bēnības draugam bùs bēbis. Gadi vińam arī jau 30 ar astīti.
----
Bet ko darīt, atliek tikai cerēt un gaidít to sasodīto operāciju un pagaisām mocīties sāpēs. Jo ikdienā, ne tikai mr. laikā ir diskomforts. :'-(

Piekrītu drostala.
Jo vēlāk, jo labāk. Ar tādām lietām netaisos steigties. Jo vēlāk, jo labāk. Tā tomēr milzïga atbildība.

Neons, vēl es biju pārliecināta , ka kļūšu par izplūdušu ziloni a krūtīm līdz ceļiem.
Bet citu iemeslu nebija. Es jau te 100x esmu rakstījusi , ka bērns ir tāds pats cilvēks kā es. Nu tiešām nezinu kapēc mīzu botā? :D

Līdz šim brīdim dzemdības ir pats sāpīgākais, ko man ir nācies piedzīvot. Un tieši šīs dzemdības attur no otra bēbja. It kā ļoti traki man nebija, bet to vienu sāpi es vēl šobrīd atceros.
Par tēmu, 22 piedzima un ne grama nenožēloju.

Te jau būs laikam būs tikai pozitīvie stāsti, bet zinu meitenes, kas ir vientuļās mātes +/-20 gados dzima neplānoti/plānoti bērni no pirmajām attiecībām. Negatīvos stāstus jau neviens neraksta. Dažreiz tiešām pāri jaunībā nesaprot, cik liela atbildība tomēr ir bērns un ka tomēr nekam tādam vēl nebija gatavi.

Zinu tikai vienu veiksmīgu gadījumu, kur vēl kopā ir ģimene un bērns jaunos gados pieteicās. Pārējiem diemžēl laika gaitā cits iznākums. Ceļam demogrāfiju, tas tomēr labi.

Jū,Duujas minētie gadījumi diemžēl ir vairāk sastopami. Zinu tikai vienu veiksmīgu gadījumu,kur meitene palika stāvoklī 16 g.v., tad arī apprecējās, tagad jau 5 gadus precējušies un ir divi bērniņi. Izskatās ļoti laimīga ģimenīte, kaut gan sākumā skatījos šķībi, jo visi pārējie, kas precējušies agri bērna dēļ, nu jau šķīrušies.

Man vēl bērnu nav, bet noteikti līdz 30 gribētu.
Arī manā paziņu lokā visas sievietes, kas dzemdējušas agrā vecumā (manā uztverē t.i. 16-22 gadi) ir šķīrušās no sava bērna tēva.

man laikam bija 20 :D es nevaru atcerēties 21 vai 20, bet nu matemātiski padomājot 20 tomēr :D
un jā, izšķīrāmies, kaut gan 20 jau nav 16, bet vienalga. Bet to, ka esmu mamma es nenožēloju vispār. Būt par mammu ir forši! Bet nu man pietiek ar 1 bērnu. Vairāk tomēr es nevēlos, :D bet tas noteikti ir tāpēc, ka paliku viena ar zīdaini, tāpēc kkāda iekšēja sajūta baidās kko tādu atkārtot, jo nu viegli nebija.

19 gados. Tas bija kādu laiciņu plānots lēmums, kuru 5 gadu laikā neesmu nožēlojusi ne reizi- šķīrusies no bērna tēva neesmu, apprecējusi gan, meita forša, pati jauna, skaista un ar dzīves situāciju apmierināta. Šķiet, ka tagad saņemties būtu daudz grūtāk nekā toreiz (ballīšu un naktsklubu cilvēks nekad neesmu bijusi, tāpēc nejūtos kaut ko palaidusi garām, ieguvusi gan (l))