Sveikas, meitenes!
Tad nu griežos pie Jums ar savu bēdu, kas sakrājusies.
Lieta tāda esmu ar savu draugu kopā gandrīz 2 gadus, tomēr pēdējā laikā vairs jau nevaru izturēt. Parasti jau meitenes ir tās, kas ātri apvainojas utt. tomēr mūsu attiecībās viss ir otrādi, tas ir, esmu vairāk mierīga, tomēr pusis apvainojas par katru sīkumu(lielākoties). Piemēram, situācija šodien, par cik esam uz laiciņu attālināti, no rīta viņš mani pamodināja ar zvanu iekš Viber, pacēlu, sākām runāties, tad viņš man uzstāja ieslēgt kameru, protams, kad ar aizpampušām acīm un izpūrušiem matiem, un visā savā krāšņumā rēgoties tur negribēju, tā arī ar humoru pateicu, ka neesmu tajā labākajā formā...apvainojās, nometa klausuli un sāka man rakstīt briesmu lietas, kad zvanīju atpakaļ, lai tomēr ieslēgtu kameru, vairs necēla augšā, un teica, ka man tas ATKAL izdevās, respektīvi, sadusmot viņu, ka es it kā ar viņu spēlējos...sēdēju gultā ar saviem izpūrušajiem matiem un nesapratu, vai tas ir kāds joks vai kā? par tādu sīkumu? Tā nav pirmā reiza, kad par šāda tipa sīkumiem ir izcēlies liels kašķis. Visiztektāk, kas izpaudās pašā sākumā bija neizturamā greizsirdība. Nedod dievs, braucot garām manai mājai, tur nebija manas mašīnas, es jau nu noteikti esmu ar kādu citu utt. Esmu runājusi tiiiiiik daudz reižu par šīm lietām un tam nav pilnīgi nekādas jēgas, pēc laiciņa viss sākas no gala. Nesen izstāstīju par savu bēdu ar eksāmeniem, ka man nebija tie labākie rezultāti un, ka man turpmāk ir jāpievērš lielāka uzmanība mācībām. Viņš to attiecināja uz sevi, ka tā ir viņa vaina. Protams, teicu, ka ar viņu tur sakara nav, vnk. man ir jākļūst nopietnākai attiecībā pret mācībām. sākās kašķis. Labi, vairs tos piemērus nerakstīšu, savādāk gari sanāks. Lieta ir tāda, ka viņš apvainojas par sīkumiem un baltumā redz melnumu. Man ir salīdzinoši stresains darbs + mācības un tie kašķi mani sāk padarīt traku, sāku iedzīvoties veselības problēmās (respektīvi pēc stresiem darbā utt., pēc kašķiem ar viņu parādās nenormālas galvassāpes) Agrāk biju tā, kas vienmēr piekāpās, centos izdabāt, līdz pieķēru sevi pie stāvokļa, ka ar viņu kopā sāku palikt kā uz adatām, jādomā, ko daru, ko runāju. Pasen atpakaļ pēc kārtējā strīda, pateicu, ka mums nav pa ceļam, ka tā vairs nevar un vēlos šķirties. Izgāza pārmetuma jūru pār mani un pēc tam nedēļas garumā lūdzās un darīja visu, lai esam atpakaļ kopā, sūtīja man dzejolīšus un ko tik vēl ne, teica, ka jūtas vainīgs un saprot savas kļūdas...piedevu, izrunājām, teicām, ka uzticamies viens otram bet diemžēl nekas nav mainījies.
Es saprotu arī faktu, ka varu būt arī pie visa vainīga, jo nav dūmu bez uguns. Tikai mēģinu saprast, ko daru nepareizi. Vai nu šeit ir vaina arī manī vai arī viņš ir tāda tipa cilvēks.
Vai kādai no Jums ir bijusi līdzīga situācija? Varbūt ir kādi ieteikumi, padomi. Uzklausīšu jebko, jo jūtos ļoti apjukusi.