Es to izprotu tā - beidzas otra idealizēšana, ir diezgan ikdienas rutīna dzīvē, varbūt nav vairs tik ļoti tiekšanās pēc otra, jo viss ir kļuvis diezgan paredzams, pašsaprotams, bez pārsteigumiem.
Bet kā lai to pareizi saprot un pieņem otrs cilvēks, kam kas tāds ir pirmoreiz? Esam attiecībās pusotru gadu. Man šīs nav pirmās nopietnās attiecības, bet puisim ir gan. Esmu pirmā meitene, ar ko viņš kopā dzīvo, pirmā, ko vedis pie saviem vecākiem. Tagad nav tik daudz romantikas, interese vienam pēc otra. Vismaz viņam pret mani. Ļoti ilgi bijām iemīlējušies sākumā, bet nesen, kad tiešām jutu, ka kaut kas nav, pajautāju viņam, vai viņš ir apmierināts ar savu dzīvi. Uz ko saņēmu atbildi "Nē". Īsumā - viņš neizprot, kādēļ viņa interese pret mani ir mazinājusies (jau vairākus mēnešus), saka, ka tādēļ nav stimula ko darīt, domāt, kur aiziet, ko pasākt, kaut ko abiem kopā. Saka, ka neizprot, vai mīlestība ir mazinājusies vai kas. Un ja tā turpināsies, tad tālāku attīstību attiecībām neredz (ģimene utt. nākotnē).
Kāds ir viņš? Gudrs, atbildīgs, bet ne-enerģisks. Ātri aizmieg, liekas, ka viņam spēka trūkst, vismaz svars noteikti. Vienīgais bērns ģimenē, vecāki ar viņu nav ucinājušies, tāpēc viņam liekas normāli, ja var ne reizi dienā neapskauties, neizrādīt jūtas. Visu dzīvi ir ļoti koncentrējies uz skolu, darbu, karjeru, to visu ir sasniedzis. Pieradis vienmēr būt viens (pēc aizbraukšanas no vecāku mājām). Viņa interešu loks ir šaurs - tehnika, auto, bet vienmēr interesē filmas vai video par NLO un kosmosu. Mums nav nekāds kopīgs hobijs, izņemot filmas, braucieni, pastaigas. Nav neviens sporta veids, spēle vai kas tāds. Un viņam ir jau tuvu 30. Pieradis, ka visa viņa dzīve esot vienam ir - darbs, mājas, vienatne.
Un tomēr kaut kas mūs saveda kopā. Domājam, ka atradām viens otrā to, ko neatradām citos. Es domāju, ka esmu daudzpusīga meitene, kas spēj ieinteresēt ar izskatu, humoru utt. Tāpēc man liekas, ka vaina nav manī, bet tajā, tā kā viņam tas viss ir pirmoreiz (nopietnas attiecības), tad lieta ir viņa spējā noturēt interesi par kaut ko. Zinu, tas neskan iepriecinoši un es nezinu kā būs, bet viņš kādreiz ir teicis arī šo (pats par sevi): bija samierinājies, ja nāktos nodzīvot dzīvi vienam, nav gribējis mājdzīvniekus (jo domā, ka tā ir liela atbildība), varbūt nav radīts attiecībām.
Liekas, ka viņš neizprot šo pārejas laiku - ka ir normāli, ka viss paliek vairāk pierasts, parasts. Itkā viņam liekas, ka var būt tikai tā - vai nu tiecas viens pēc otra vienmēr vai arī attiecību nav. Bet es nezinu nevienu, kas pēc 2, 5 vai 10 gadiem tiektos viens pēc otra tā, kā pirmos mēnešus. Tas ir kā ar vienu dziesmu, kas viņam patika 3 reizes, bet tad apnika. Vai cita dziesma, kas viņam agrāk ļoti patika, nesen ieslēdzu, saka, ka viņam neinteresē.
Mēs arī paši šo pārrunājām, visu vakaru, vienkārši liekas, ka viņš vai nu dzīvos kā ir un kas būs, būs vai noskaņosies uz principu "Es negribu neko darīt ar sevi, tāpēc būšu viens un varbūt kas sanāks ar citu cilvēku". Bet ar tādu kā viņu es varu iedomāties - lai arī būtu kāda cita, sākumā daudz romantikas, cenšanās un tad atkal tukšums. Un neatradīs neko citā cilvēkā, jo nemeklē to (kaut ko) pats sevī. Viņam liekas, ka kaut kas notiek tikai tad, kad ir degsme pēc otra (vai kā to nosaukt) nevis - mums kopā ir un kļūst interesantāk, jo kaut ko vienkārši darām. Tas ir kā gaidīt, ka ja patiks dzīvot, tad tikai ko var darīt, nevis - jā, dzīve kļuva interesanta, aizraujoša, jo kaut ko izdarījām.
Jā, es baidos atzīt - varbūt nemīl, ne tā kā agrāk, bet es neticu, ka ir cilvēks, kurš nav spējīgs mīlēt.
109
