Kam noticēt?

Ja seko līdzi politikai tad būsi pamanījusi, ka daži kandidāti tiek attēloti kā visa ļaunuma iemiesojums, kamēr viņu pretinieki vienkārši tiek attēloti, kā alternatīva... Neviens pat necenšas pateikt ar ko tad otri ir labi...
Šķiet labas lietas cilvēkus neaizrauj

Manuprāt, tas ir atkarigs par kādu tēmu tajā brīdī iet runa.
Par sevi es nevarētu teikt, ka man vieglāk būtu noticēt sliktajam, bet es nekad par šo neesmu aizdomājusies. Man tas varētu būt atkarīgs no tā, kā to pasniedz, tad arī izvērtēju cik viegli vai grūti ir labajiem/sliktajiem jaunumiem noticēt.

Kā reiz vakar lasīju - ja mēs patiesībā paši sevi neapzināti ienīstam un domājam, ka esam slikti, tad mums liekas, ka pārējā pasaule arī ir slikta, visi pret mums ir sazvērējušies un labas lietas vienkārši nenotiek, jo mēs to neesam pelnījuši.

Domatajs147, politikā jau svarīgi atrast skeletus skapī, citādi sensācijas nebūs. :D
katra, tā interesanta doma.
Tas vairāk par to, kāda pasaule mums ir apkārt. Ja nelaipni, nepatīkami cilvēki, apnicīgs darbs, tad jau daudz kas rādās drūmās krāsās. Ja atkal mājās miers, strīdu ar kaimiņiem nav un tamlīdzīgi šķietami sīkumi, tad jau cits skats.
Par tādām ikdienas lietām runājot. Draugs pateiktu, ka atlaists no darba vai pretēja situācija, ka paaugstināts darbā par vadītāju, tad gan nezinu, kam ātrāk noticētu. Laikam no drauga atkarīgs. :D

Kā tas teiciens domāts, par ikdienu katram atsevišķi vai vispār par cilvēkiem kopumā, tā kā globāli?

Atkarīgs no cilvēka, atkarīgs no situācija. Bet tā vienkāršojot - man šķiet, ka cilvēkam vieglāk ir noticēt tam, kam viņš grib ticēt. Tad nu katrs pats par sevi izdaram secinājumus.

Man darbā ir viens kolēģis, kurš pats svēti tic visam labajam ko pats saka, kaut arī lielākoties tā nemaz nav taisnība. Un tieši otrādāk ir pret viņu. Lai ko viņš arī teiktu, neviens vairs netic nevienam viņa vārdam, ne labak, ne sliktam.

Tas izteikums it kā bija par cilvēku vairākumu, ka labām lietām netic tik ļoti.

Wallee, tas man atgādināja divas meitenes no skolas laikiem. Viena baigā pļāpa, visu laiku runā, neviena jau gandrīz vispār neklausījās, ko saka. Viņai vienmēr bija ko teikt, parsti gan noliekot visu kā pakāpi zem viņas. Bet kad otra pauda savu viedokli, tad visas uzreiz ieinteresējās, jo tas notika diezgan reti. :D

Vieglāk ticēt sliktajam varbūt tādēļ, ka tas vairāk apkārt tiek akcentēts. Ziņās visādos medijos, reti kad labas lietas, uzsvars tāpat uz slikto.

Šķiet, ikdienas ziņās līdzīgi kā politikā.

Ja es ticu, ka notiks labs, tad tā arī būs? Un ja ticu, ka notiks slikts, tad piesaucu to?