Šoreiz tēma nav par mediķiem vai citu nozaru specialitātēm, kur darbu bez diploma neredzēt kā savas ausis.
Esmu augusi ģimenē, kur no bērnības tika borēts, ka jāmācās, jāmācās, jāmācās. Un nevis vienkārši, bet gan skolās un, lai ir papīrs, vienalga ko tu mācies. Stulbi, bet nesen tikai sapratu, ka tā nav visu panākumu atslēga, jo nozare, kuru vēlos apgūt, nevienā skolā nav (Latvijā) . Tā nu sēžu un domāju. No vienas puses gribu būt apritē, gribu iet uz lekcijām, gribu eksāmenu laikus un jaunus līdzīgi domājošus cilvēkus sev blakus. Bet no otras puses gribu mācīties šo konkrēto jomu kaut vai pašmācībā, kas notiktu arī lēnām, jo nebūtu ar ko kopā mācīties, kas manuprāt ir svarīgi. Tam nāk arī klāt nedrošība- a ja nu nepatīk tomēr?
Kā jūs rīkotos?