īstais?

Lai cik muļķīgi tas neliktos, pēc pirmā randiņa! Protams, nekādas jūtas jau uzreiz neradās, tās nāca pakāpeniski, bet es vienkārši zināju, ka viņš būs tas, ar kuru viss izdosies! Līdz šim nekad ne ar vienu nebija bijusi tā sajūta, un nekas ilgāks par 2 mēnešiem arī nebija sanācis tieši tāpēc, ka zināju - nebūs!
Bet ar viņu - ik dienas pārliecinos par to arvien vairāk, ka ir īstais. Bet zināju jau uzreiz. Viņš man arī nesen atzinās, ka jau pirmajā randiņā bijusi sajūta, ka saticis savu dvēseles radinieku!

Es tikai saprotu, kuri nav īstie. Bet esmu dzirdējusi, ka varot just to kaut kā, jā.. intuitīvi vai vienkārši tik ļoti gribās, lai sanāktu, ka dari viiiisu, ko vari iedomāties, lai izdotos!

Starp citu, tieši par sievietēm nezinu... bet no vairākiem (ilgus gadus precētiem) vīriešiem esmu dzirdējusi, ka viņi saprata, ka grib to sievieti precēt mirklī, kad pirmo reizi ieraudzīja.

Pagāja aptuveni pus gads līdz sapratu ka buuuus!
Vīrs gan saka, kā saka Salomē - uzreiz! ieraudzīja mani darbā un uzreiz saprata, ka es esmu viņam kā radīta

Un tad pēc 5 gadiem šķirties....

Es nezinu..norunājām pirmo tikšanos Rīgas centrā. Tajā dienā es biju pārliecināta, ka neiešu. Gulēju gultā un skatījos pulkstenī. Domāju, ka kārtejie neveiksmīgie randiņi un labāk nemaz neiet vispār. Bet kaut kādi maģiskiski spēki vai aizdedzes svece nostrādāja un pēdējās 10 minūtēs pirms tikšanās es uzvilku kas bija pa rokai un SKRĒJU tā kā vēl nekad. Tad vēl dzīvoju netālu no Origo.
Tagad mēs esam laimīgi kopā..drīz precēsimies..neesmu nekad aizdomājusies ir īstais vai nē. Bet tas, ka mums ir lieliska saskaņa, tas toč.

Man pēc pirmā randiņa bija sajūta, ka šis būs īstais. Bet ne tāpēc, ka iepatikās. Man viņš pat nepatika, īsti neinteresēja kā vīrietis, nu tāda kā pilnīga vienaldzība. Aizgāju uz randiņu tikai garlaicības dēļ. Un arī pēc randiņa šī sajūta nemainījās. Nepaķēra.
Bet es turpināju ar viņu komunicēt, jo bija iekšējā sajūta, ka par spīti manai nepatikai šis būs īstais un manas sajūtas mainīsies.
Un mainījās Pēc pāris mēnešiem iemīlējos viņā. Pēc gada kļuvu par viņa sievu.
Viņam gan es iepatikos jau no pirmā acu skata un jau pirms pirmā randiņa šis esot zinājis, ka būšu viņa sieva.

ziemiga, inetresanti..kā vīrieši to var zināt. Manējais arī tā saka, zinot un viss. Es šad tad paķeru uz zoba un pasaku pretī ka neko jau nevar zināt, kas dzīvē notiks. Bet viņš zin un viss. Daudzām ir tāda pieredze. Hmm...interesanti..mistika.

inetresanti..kā vīrieši to var zināt.

Nesūda nezin, vienkārši saka to, ko gribat dzirdēt. A tu pamēģini pateikt ko citu, jūs taču tādu skandālu sacelsiet...

Bet noteikti jāņem vērā fakts, ka procentuāli tas ir arī piepildījies. Ka tik tiešām, ja saka, tad apprec. Neies jau precēt un teikt, ka grib precēt, ja galīgi otrs cilvēks nesaista, vai klusībā nemaz nevēlas pavadīt visu dzīvi kopā ar šo cilvēku.

Bet patiesība ir tāda: "Šito kuci toč vajag gultā dabūt..." nevis "Viņu es noteikti sievās ņemšu!" A viss pārējais vienkārši ar laiku sanāca .

Visi nav vienādi. Un visiem nu gan nav tāda uztvere.

vienkārši saka to, ko gribat dzirdēt

Daļēji gan jau arī tā varētu būt.

Godīgi sakot, man arī visi tie "no pirmā acu skatiena sapratu, ka viņa būs īstā!" liek nedaudz pasmīnēt Vīrieši taču ļoti bieži saka to, ko sieviete vienkārši vēlas dzirdēt, lai izvairītos no liekiem skandāliem... Nenoliedzu, ka arī pa īstam tā var gadīties, bet pa lielam tā "īstā" būšana tomēr, manuprāt, nāk ar laiku.
.
Par sevi runājot, īsti vēl saprast nevaru (svaigas attiecības vairāku mēnešu garumā šobrīd). Brīžiem liekas, ka jā, šeit noteikti ir "ilgi un laimīgi" potenciāls, brīžiem sveros pretējā virzienā... ļoti daudz faktoru, kurus izvēlos vērtēt.
.
Un galu galā esmu diezgan pesimistiska šajā ziņā. Varbūt tāds "īstais" nemaz neeksistē?

Savu draugu jau pazinu kopš bērna kājas un neteikšu, ka zināju, bet gan gribēju, lai viņš ir tas īstais. Tad, kad sagājām kopā, tad bija tāda dīvaina sajūta, itkā viss par ko es biju jau no bērnības sapņojusi, sāk piepildīties, un piepildās arī.
Viņš arī man saka, ka jau no paša sākuma zinājis, ka esmu īstā, bet es viņam īsti neticu. Domāju, ka viņš to saka, jo man to ir patīkami dzirdēt. Bet no otras puses, mēs jau no paša sākuma uzvedāmies un jutāmies tā, itkā viens otram tiešām esam pēdējie.

Līdz ko satiku, uzreiz.

Aptuveni pēc 3 mēn. kopdzīves.

Man šķiet, ka no pirmā skata, un skats bija nevis dzīvajā, bet bildīte telefona ekrānā.
Apgāzīšu teoriju par to, ka visi vīrieši saka "uzreiz" - kādi 2 mēneši esot pagājuši. Un skandāla ar nebija

Likās, ka ir īstais pēc pāris mēnešiem, bet pēdējo mēnešu laikā, kad darba un naudas jomā neiet tik labi, sāku šaubīties vai ir īstais Esmu vairāk nosvērta, mierīga pēc dabas, bet viņam, kā kaut kas neiet pa sviestu, tā pluceklis Vēl domāju.. bildināta esmu, bet ilgtermiņā šādās attiecībās, ja tā turpināsies, ar visādām ego/psiho izpausmēm.. nē, paldies...

Un īstais jau var likties arī pirmajā dienā, bet diemžēl laika zobs dara savu... jo visi jau grib attiecību sākumā izliekties par labākiem nekā ir (lai patiktu vairāk) , tā manuprāt, ir dabīga izpausme, un nekad nevar paredzēt ka viss izspēlēsies