Everythingisfine, Tu uzver, ka citām lietotājam nav tiesības izteikt savus spriedumus un secinājumus par tevis rakstīto, vēl jo vairāk, ja pašām nav tāda pieredze kā tev. No tava rakstītā tomēr daudz ko var izsecināt un arī es dažas lietas komentēšu. Vari neatbildēt uz šiem komentāriem, negaidu to.
Man diemžēl šo pieredzi un priekštatu parādīja svešs cilvēks, kam es neskaitos nekas un tāpat arī viņš man. Kas ir labāk augt vispār bez tēva vai, lai ir vienalga kas, bet lai tikai viņš ir.?
Un tici man, mani tas ir ietekmējis vēl, jo īpaši, ja tev ir audžutēvs, kas ne pirkstiņa nav pielicis audzināšanā , atbalstīšanā un mīlestības izrādīšanā.
Ļoti žēl, ka Tev ir šāda pieredze ar audžutēvu (un gan jau tāda ir daudzām meitenēm), bet uzskatu, ka lielu atbildību par tavām un patēva attiecībām bija jāuzņemas tavai mammai. Viņai bija jābūt kā tiltam starp jums abiem, jābūt vidutājam, sarunu vedējam. Tāpat gribas retoriski vaicāt kāda bija tava attieksme pret patēvu, vai tu pati centies ar viņu atrast kopīgu valodu, vai tomēr nē?! Zinu, ka daudzas meitenes nevar un negrib pieņemt savus patēvus, kas arī lielākajā daļā gadījumu ir iemesls sliktām attiecībām.
Un psihologa palīdzībai es nekad neticēšu un neviens manu viedokli neizmainīs, ka redz, ja ir kāda problēma, kur tu arī pats varētu tikt galā, būtu uzreiz pie viņa jāskrien.
Taisnība, ka Tu noteikti varētu/ varēsi pati tikt galā ar problēmu, bet psihologs vai jebkurš cilvēks no malas tev uz šo lietu liks paskatīties no cita skatu punkta un varbūt atklāsi kādu aspektu visā, par ko pirms tam neiedomājies.
Man pat tetovējums ir ar karotāju- grieķu dieviete Atēna , laikam jau arī sevi tā dzīvē pasniedzu, ka man visu vajag sasniegt pašai, jo ja tēva nav bijis un nav bijusi tā atbalsta, tad saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi.
Lasot šo, gribas jautāt vai tu savu mammu neuzskati par pietiekami stipru un vai neredzi/ neredzēji viņā to balstu, sargātāju?! Pēc tava rakstītā var tomēr just, ka lielāka sāpe ir nevis par tēva trūkumu, bet par to, ka tava mamma nav tev nodrošinājusi tādu bērnību, kādu Tu vēlējies.
Man arī tādas pašas domas par precēšanos bija. Būtībā mūsu topošajiem vīriem būs jābūt ļoti pacietīgiem un saprotošiem.
Pacietīgam un saprotošam pret ko?! Pret to, ka tu esi karotāja - grieķu dieviete Atēna un tu pati visu zini, vari un māki izdarīt labāk?! Piedod, bet ar šādu attieksmi (lasi, sevis žēlošanu un vienlaicīgi idealizēšanu, cik tu laba esi izaugusi bez tēva) Tev noteikti viegli nebūs.
Vispār man sāk likties, ka varbūt jābūt pat pateicigai par to, ka man bija šāda dzīves pieredze un par to, kāda es esmu tagad.
Man šķiet, ka pieredzei un dzīves grūtībām mēs varam pateikties tad, ja tās mums ir devušas ko vērtīgu un tādā veidā mēs kaut ko iemācāmies, kļūstam labāki. Ne lai savas bailes attaisnotu.
Kāpēc man jāpieņem viņu viedoklis, kas ir saistībā ar mani, ja es tam nepiekrītu!?
Šis man lika vienkārši pasmaidīt. Nav jāpiekrīt, bet nevajag tāpēc visus pretējos viedokļus atzīt par nederīgiem un sliktiem.
-
Galu galā, Tu pati šo diskusiju uzsāki ar vārdiem
Jautājums būs par to vai tas var ietekmēt manas attiecības ar manu topošo vīru
! Tātad, pavisam konkrēts jautājums tieši par tevi!