Laiks, lai spriestu par attiecībām.

Cilvēks, kurš sākumā par problēmām darbā ar mani nerunāja vispār, ar laiku sāka ar mani konsultēties arī jautajumos, kuros es neko nejēdzu.
.
Cik aizņemts ir tas 1 randiņš nedēļā cilvēks? Vai no paša sākuma jau tā?

Par visiem šiem jautājumiem esmu runājusi.

Un ko Tev atbildēja?
Man jau šķiet, ka pēc 5 mēnešiem cilvēks ir tāds kāds ir. Laiks nav tik liels, tā ka viņš vēl var censties parādīt sevi no labākas puses nekā to normāli darītu, bet ja Tevi jau tagad neapmierina šīs lietas, tad šaubos, ka tur kkas mainīsies uz labo pusi.

Kāpēc jūs nerunājat? Nav par ko runāt vai arī viņš vienkārši ir ļoti kluss pēc dabas?

Cik tev gadu?:-D
Es personīgi uzskatu, ka 1 līdz 3 randiņi ir maksimums, lai saprastu vai vispār būs attiecības...
Izklausās, ka tev ir nevis attiecības, bet iknedēļas seksa un izklaides pasākums...
Dzīvē noder draugi un pieredze, kas palīdz uz lietām skatīties kritiskāk...
Attiecību pamatā ir kaut kāda veida kopējas intereses... vai nu abi sporto, izbauda seksu vai dalās dzīvēs svarīgāko runā, uzklausa atbalsta. Un ideāli, ja izdodas no visa kaut kas

Konkretizē "manī neieklausās".

Par visiem šiem jautājumiem esmu runājusi

Tad jau vajadzētu būt arī atbildēm, uz taviem jautājumiem. :-)
Es noteikti nečakarētos piecus mēnešus ar cilvēku,kas var reizi nedēļā man izbrīvēt laiku, man ar to ir par maz. Varbūt viņš nav atvēries tieši tā iemesla dēļ, ka tik maz tiekaties? Tev minēja iemeslu, kāpēc nevarat tikties vairāk? Viņam maz ir interese tikties vairāk vai ir labi kā ir?

Cilvēks, kurš sākumā par problēmām darbā ar mani nerunāja vispār, ar laiku sāka ar mani konsultēties arī jautajumos, kuros es neko nejēdzu.

+
Mēs pēc trim mēnešiem uzsākām kopdzīvi,bet pazīstami bijām jau apmēram trīs gadus.

Tas + bija domāts pie citāta un pēdējā rindkopa ir atdalāma no + :-D

Izklausās, ka tev ir nevis attiecības, bet iknedēļas seksa un izklaides pasākums...

Dažkārt man arī tā šķiet. Turklāt ne izklaides, ne sekss nav tik aizraujoši, lai tas būtu tas, kas notur mūs kopā.
_
57days, kaut vai tā, ka sarunas par minētajām problēmām notiek, rezultāta nav.

Tad, kas jūs notur kopā?

Daudzus secinājumus var izdarīt ļoti ātri, bet bieži vien mēs izvēlamies tos ignorēt. Ja attiecībās jau no paša sākuma ir komunikācijas problēmas, tad nedomāju, ka tas mainīsies, ja vien tu neesi gatava atkal un atkal mēģināt runāt un viņš nav gatavs ieklausīties un ņemt to vērā. Man iepriekšējās attiecībās iemācīja labāk komunicēt, bet tur vajag gribēšanu no abām pusēm.

tante, un kas tad TEVI notur ar viņu kopā?

Man viņš ir kļuvis mīļš. Ir forši brīži. Man kļūst skumji, iedomājoties, ka varētu viņu vairs neredzēt. Viņš ir gudrs. Es zinu, ka aiz klusēšanas kaut kas ir, bet nezinu, vai esmu tā, kurai lemts tikt tam klāt.

Es jau teiktu, ja neklausās tagad, tad neklausīsies arī. Ja cilvēks nav atvēries 5 mēnešu laikā, tad nedomāju, ka tas mainīsies.

No pieredzes... pieņem cilvēku, kāds viņš ir vai meklē citu...
Ir stulbi un egoistiski cerēt, ka viņš mainīsies

Pieci mēnešu ir gana daudz, lai varētu vairāk vai mazāk iepazīt cilvēku.
Nezinu, es šaubos, ka baigi mainīsies pēkšņi... varbūt ja visu laiku runāsi par to, tad uz laiku arī mainīsies.
Varbūt der skaidri un gaiši pateikt visu viņam taisnā tekstā? Ka tevi tas neapmierina, ir par maz... ka tev vajag vairāk kopīga laika un sarunu

Man bija līdzīgas attiecības kad man bija 18/19.
Netikās ar mani tik bieži cik es gribēju. Kaut kā neskatoties uz to ļoti stipri pārliecināja, ka mīl utt. tagad liekas smieklīgi, bet tā bija vienīgā reize kad man tiešām salauza sirdi, pie tam smagi.
Kopš tā laika mana filosofija ir bijusi - ja uzreiz neizturas tā, kā man ir pieņemami, tad vnk neiesaistos. Nenopietnās attiecībās risināt nopietnas problēmas neredzu jēgu.
Par tavu situāciju tik konkrēti neizteikšos, bet šis ir stāsts par nepieejamu vīrieti.
Viens ir ja pirmajā mēnesī pakāpeniski iepazīstas, otrs ja attiecības tuvojas pusgadam un joprojām tas pats.

5 men tomer ir laiks kad kautkadai apskaidribai jarodas. Ka izpauzas ta ilga nerunasana automasina? Braucot nesarunajaties? Satiekaties, sezat auto un klusums? Es no tiem cilvekiem kuriem nav problemu kluset, ka tik otrs blakus. Ja tas ir neerts, nepatikams klusums, varbut jasak domat.

Tieši tikko izbeidzu tādas attiecības, man tas prasīja pāris gadus, es tev saku labāk uzreiz- nav vērts :D Pats trakākais ir komunikācijas problēmas, tās nekur nepazudīs, lai arī kā tu censtos un pat ja kādreiz liksies, ka ir labāk, ņifiga nebūs :D Tas radīs ļoti daudz problēmas, kuras beigās jau vairs nebūs iespējams izstrebt :) Secinājumus par cilvēku vislabāk var izdarīt jau pie pirmajām problēmsituācijām, tikai tava izvēle ir attaisnot viņa uzvedību savā galvā, vai saprast, kāds viņš ir. Un nebūs nekad tā, ka 5 mēnešus ir viens cilvēks, bet pēc vēl 5 mēnešiem pavisam cits, māk runāt utt :D

Arī es šobrīd esmu tādās attiecībās tikai jau vairākus gadus. Man šķiet, ka mani nesaprot, nedzird to, ko es saku.
Visu laiku ir cerība, ka būs labāk, bet ir pagājuši jau trīs gadi.. Es nezinu, vai spēju gaidīt vēl, pietam, ar katru dienu saprotu, ka uzskatu dažādība un dzīves uztvere pavisam atšķiras. Tad nu arī es sev jautāju: "Gaidīt vēl vai mest mieru?"
Arī mēs par to esam runājuši. Nedēļā vismaz reizi, bet nekas nemainās.

Man bija ļoti grūti atvērties vispār kādam, draugs jau brīžiem jūdzās nost un bija gatavs atmest visam ar roku. Bet nu es tomēr saņēmos. Pats pēc tam teica ka esmu mainījusies un viņam prieks, ka mums viss tik forši tagad :)
Bet es tiešām centos mainīties jo man arī pašai tā bija grūti dzīvot un viņš man bija svarīgs.
Ja viņš pats necentīsies, tu vari darīt ko gribi, nekas nemainīsies.