Uzzinot, ka būs bērns, es biju priecīga, bet nobijusies, jo zināju, ka puisis negrib. Ilgi domāju, vai vajag paturēt vai nevajag. Paspēju izšķirties, saiet atkal kopā ar draugu. Šķita, ka viņš pieņem to, ka būs bēbis, mani ļoti mīlēja un cienīja, un.. es ar saviem hormoniem sagāju uz īso un mēģināju panākt, lai šķiramies. Nodarīju puisim ļoti pāri, paliku viena, abortu veikt vairs nebija iespējams. Paliku viena, salauztu sirdi, viņam nodarījusi vājprātā pāri, apzinoties, ka nekad
nepiedos un nebūsim kopā. Bērnu daļēji vainoju pie tā, ja nebūtu bijusi grūtniecība, nebūtu sajukusi un būtu palikuši kopā. Jo viņš pat pieņēma, ka bērniņš būs.. bet nu es, muļķe, pazaudēju savu mūža mīlu.
Gribu pie viņa atpakaļ, jo attiecības beidzās muļķīgi. Nevajadzēja vēl tām beigties.