Te izskanēja viedoklis, ka dzīve ir tikai nedaudz pāri 40... (t) Ziniet, neviens nevar garantēt, ka ap 80 gadiem neviena nenožēlos savu izvēli. Tie tomēr ir 50/60 gadi vēl... No tiem, bērnus jāaudzina tikai max 15 gadus (tieši audzināt, nevis uzturēt). No šiem 15 gadiem, reāli grūti ir pirmie 2/3 gadiņi. Tiešām kādai liekas, ka 50 gadu laikā 15 gadi ir kaut kas tik nežēlīgi briesmīgs, biedējošs un "dzuvo bojājošs"?... Dzīve nebeidzas nedaudz pēc 40... Un man bērni tiešām nozīmē bagātību - pieredzi, sevis izzināšanu, sava partnera izzināšanu no jauna aspekta, spēju iemācīties vairāk mīlēt (ne tikai sevi, vīru un vecākus/brāļus,māsas un simuni vai kaķi, bet arī savu bērnu). Cita mīlestība atver jaunus apziņas apvāršņus. Neviens ceļojums, grāmata, ēdiens, darbs nespēj ko tādu sniegt. Tā ir sevis attīstība - no diviem radīt trešo, kas ir abu miesa un asinis. Vai tad tas nav brīnums?... Var jau protams, izvēlēties palikt bāzes līmenī kā cilvēkam. Paturēt savu egoismu tik lielu, ka vietas vairs nekam citam neatliks un priecāties par to. Bet tiešām kāds var garantēt, ka šāda izvēle darīs jūs laimīgas, kad būsiet jau 60 gadu vecumā, kad būsiet izceļojušās, izlasījušās, izstrādājušās, izdauzījušās un izklaidējušās uz nebēdu, draugs blakus būs tik ļoti pierasts, paziņas sāks pamazām aiziet no šīs pasaules un viss, kas jums būs - kārtējā krutā mašīna, māja un žūksnis naudas kabatā, kas būs jau nevis ekstra, bet gadiem pierasta lieta, nu un varbūt daži kaķi vai suns... Jūsu vecāki jau būs aizsaulē un pa lielam, nevienam jūsu vairs nevajadzēs. Nebūs bērnu, nebūs mazbērnu un nebūs bagātības, atmiņu, nebūs neviena, kuram jūs kaut uz sekundi būsiet svarīgi un pieminēšanas vērti...
Es nenosodu! Jā, izklausās kā pārmetums, bet es tikai aicinu aizdomāties par laiku, kad būsiet nogurušas no savas dzīves. Kam būs vērtība? Darbam? Naudai? Ceļojumiem? Vai tam, ko jūs kā cilvēks esat izdarujušas, lai iemācītos būt par cilvēku?...