jēga, superīgs komentārs, vērts izlasīt visām bērnu negribētājām.
_______________
Par sevi:
Bērnus un ģimeni gribēju jau sen, jau no 16 gadiem sapņoju kā būtu, ja būtu. Bērnus gribēju 3, nezinot, kas mani sagaida.
21 gadā satiku savu vīru, viņš nāca no 3 bērnu ģimenes, un arī vēlējās ģimeni- ideāli, tā arī apprecējāmies. Jau pirmajos randiņos runājām, ka 3 būtu forši un 2 ar mazu starpību - vispār eiforija. 24 gados kļuvu par mammu meitai, pēc piedzīvotajām dzemdībām man bija kategorisks pret bērniem vispār nākotnē...vīrs man skaloja, ka vajag, ka palīdzēs( jo viņš palīdzēja un palīdz), es tik nē- nē.. nonācām pie kopsaucēja, ka pēc pāris mēnešiem sāksim domāt cītīgāk, bija dots laiks, lai es sagatavotos fiziski un morāli...un tad bams vienā jaukā dienā pozitīvs tests , ar tik spilgtām slēpēm, ka acis žilbst :D Nu neko- bija lemts. Un izsapņotais sapnis par 2 bērniem ar mazu gadu starpību piepildījies.
--------------------------------------
Rezumē ar 2 maziem bērniem par sevi. Man nāca atklāsme, ka esmu pārāk egoistiska un manu egosimu pat bērni nespēj salauzt , esmu uz sevi vērsta būtne- ja man ir labi un esmu laimīga, pārējie arī būs. Esmu uzaugusi viena, bez saviem brāļiem un māsas. Tāpēc manī ir tas vienīgais bērna sindroms. Kas nav mainījies. Par trešo es vispār nedomāju un nedomāšu, jo negribu nekad...gribu savu laiku sev un ģimenei , un sevis mīlēšanai. Bet, kas zina, kā būs vecuma marasmā. :D Ceru, ka nebūs.
Un bērnu skaits neietekmēja manu vienīgā bērna esamību ģimenē. Man bija ļoti labi vienai. CIti bērni, kas nāca ciemos, vai tie paši brāļi un māsa- tikai traucēja. :D Pēc stundas jau biju nogurusi un negribēju ne spēlēties, ne komunicēt, jo man bija labi vienai. Vēl joprojām man ir labi brīžos, kad esmu pilnīgi viena. Nejūtos vientuļa vai kā citādi negatīvi noskaņota.
Baigi gari sanāca, bet man bija ko teikt. :D