Bērnu skaits

Pats no 2 bērnu ģimenes. Šobrīd vēlos vismaz 3.

Esam 4 masas. Pagaidam man viens berns, bet gribetu vel vienu.

Jā ir ietekmējis, pati esmu vienīgais bērns ģimenē, tāpēc sev gribu lielu ģimeni, jau ir divi bērni, kaut kad nākotnē sadomāsim arī trešo. Vīrs nāk no daudzbērnu ģimenes un pats arī sev grib trīs bērnus. Redz kā

Pašlaik esmu pirmā bērniņa gaidībās un domāju,ka sākumam pietiks ar vienu bērniņu. Tālāk jau redzēs kā būs.Pašai ir vēl vecāks brālis.

Mēs ģimenē bijām trīs bērni. Protams, bija gan strīdi, gan kautiņi, bet nevaru iedomāties, kā būtu, ja mēs būtu bijuši divi vai es viena. Rotaļbiedru trūkumu nekad neesmu izjutusi ne tikai tāpēc, ka bija māsa un brālis, bet arī tāpēc, ka uzaugu sētā, ko dalīja vairāku blokmāju bērni, garlaicīgi nebija nekad.
Pati bērnus nevēlos vispār.

Nav ne brāļu, ne māsu, bērnībā arī pēc viņiem neilgojos, tomēr tagad uzskatu, ka tas, ka biju vienīgais bērns, ir atstājis sekas uz manu raksturu, kurš ir pārāk egoistisks un neiecietīgs. Arī vecāku kontroli un uztraukumus vienīgais bērns izjūt pa pilnu programmu.
Pati bērnus negribu, bet, ja sagribētu, tad 2.

Abi ar vīru esam vienīgie bērni. Paši īsti neieciklējāmies uz konkrētu bērnu skaitu, bet bija skaidrs, ka viens bērns būs par maz... Tagad sarunas jau grozās ap 4...

Biju vienīgais bērns ģimenē, man pat nebija mana vecuma brālēnu un māsīcu. Bērnus negribu vispār, necik, nekad. Bet, protams, nevaru dot 100% garantiju, ka man to dzīvē nekad nebūs, jo dzīvē gadās visādi, neizslēdzu tīri teorētisku varbūtību, ka pēc 10 gadiem nesagribēšu. Bet noteikti negribētu vairāk kā 1 bērnu - man ļoti patika būt vienīgajam bērnam ģimenē, negribēju sev ne brāļus, ne māsas, ne rotaļu biedrus. Būtu gan interesanti, ja būtu dvīņi.
Par raksturu runājot, kādam varbūt arī traucē, ka esmu dominanta un egoistiska, bet man pašai šķiet, ka nav ne vainas.

Bijām divatā ar brāli, pašai ir divi bērni. Vienu brīdi bija doma par trešo, bet - nē, pietiks tomēr ar diviem.

Es saviem vecākiem esmu vienīgais bērns. Kad jau biju liela, nereti izspļāvu kko par māsu vai brāli, ka gribētos. Pašai, kad būs jāveido ģimene, noteikti būs vairāk kā viens bērniņš.

Biju (esmu) vienīgā, bērnus negribu vispār.

15 gadus augu kā vienīgais bērns, tad tiku pie māsas, patika būt vienīgajai, uzaugu pašpietiekama un ar visu pati tiku galā, bet dalīties protu. Ar tādu vecuma atšķirību grūti sākumā veidot māsu attiecības, pieņemu, nākotnē būs labāk, ja būtu kāds bērns vēl pa vidu, varbūt būtu vieglāk, bet kas zina. Sev bērnus nevēlos, bet nedomāju, ka šo izvēli tieši ietekmē bērnu skaits maniem vecākiem.

Ir brālis jeb esam divi bērni ģimenē. Negribēju nevienu bērnu, bet pašlaik jau viens ir. Nākotnē vajadzēs vēlvienu, bet nu.. negribu.

Nākotnē vajadzēs vēlvienu, bet nu.. negribu.

Kāpēc lai būtu vēl viens, ja negribi? Savdabīgs mazohisma veids?

Nākotnē vajadzēs vēlvienu, bet nu.. negribu.

Sniegputenis, kā tas ir ''vajadzēs''?

Padaudz, kuras nemaz negrib bērnus. Ja kāda vēlas atbildēt, kāpēc tā? (Tas nav ar nosodījumu, vienuviet tik daudz negadās sastapt, ļoti interesē dažādi viedokļi).

Bijām divi ar pusi. Gribētu kādus 3 vai 4 bērnus.

Bijām divi ar pusi

Kā šo saprast?
.
Vajadzēs vēlvienu, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka ģimenē vajag vairākus bērnus, vienu audzināt man negribas, tāpat otra pusīte gribēs.. Pietam mans sīkais nu jau iir paaudzies, sākt jau saprast vairāk un darīt vairāk, ziniet, nav nemaz tik traki.

http://cosmo.lv/forums/topic/203163-kur-atstat/
sniegputeni, tu jau to vienu bērnu nemīli un tev viņš nav vajadzīgs, kam mocīt sevi un bērnu? Jo tā ir pieņemts?

Mēs esam iemācijušies sadzīvot. Es uzskatu, ka sīcis ir pelnījis māsiņu vai bralīti.