Ilgākais laiks vienai?

Ilgākais laiks laikam kādas pāris nedēļas. Bet tas bija tālajos 15-16 gados :D Kopš tā laika 11 gadus esmu attiecībās. Trakums, patiesībā :D

Gandrīz divi gadi. Tiešām neko nemeklēju, neko negribēju un uzaicinājumus uz randiņiem noraidīju principā.

9,5 gadi :( Bet īsti nevaru saprast, vai šobrīd jau ir atkal attiecības vai nē. It's complicated.

Tagad pavasaris, izšķīros rudenī, tātad ir apmēram trīsarpus gadi, kopš esmu viena. Un man patīk. :) Šai periodā ir bijuši randiņi, bet tiem nav romantiskā turpinājuma.
A kāpēc Tu domā, ka Tev vajag vīrieti, lai justos mīlēta?

Gads, varbūt. Ik pa laikam atradās kāds pielūdzējs, ar kuru aiziet uz kādu randiņu vai ko nedaudz vairāk, lai saprastu, ka attiecības ar tādu nevēlos.
Bez "būšanas kopā" vairāk kā gadu pavisam noteikti.

Aptuveni gads

Kopš pēdējām attiecībām jau 8 mēnesis iet kā esmu viena.
Pagaidām nesūdzos, ļoti daudz ko paveikusi esmu, ko attiecībās nevarēju. Un nu jau jūtu, ka varētu atkal :-) Tikai sev iemērotu nevaru ieraudzīt (t)

Pirms šīm attiecībām 4 mēnešus bija vienu. Bet tā līdz 18 gadu vecumam visu laiku biju viena, ja neskaita, ka 1x īslaicīgi ar vienu puisi skaitījos kopā :-D

Man ir līdzīgi kā tev. Vienmēr esmu uzreiz metusies no attiecībām jaunās attiecībās. Un man tagad arī ir tāds brīdis, ka tikko izšķīros un jūtu, ka vēl neesmu gatava nekam jaunam un gribu vairāk sakārtot sevi un savu dzīvi. Kā to panākt? Pati īsti nezinu, šobrīd sev esmu nostādījusi mērķi un tikai tad, kad to sasniegšu, sākšu pievērsties jaunām attiecībām.

Nerātnā, tur jau tā problēma,ka nezinu kāpēc es tā esmu ieņēmusi galvā. Tiešām gribētu saprast, ka lai pirku viena, pašpietiekama.

Jā, man arī ļoti līdzīgi - uzreiz sanāk kaut ko jaunu uzsākt, kamēr vēl vecais nav līdz galam aizmirsies. Varu pateikt vienu - ir daudz vieglāk mācīties būt pašpietiekamai, kamēr esi viena nevis jaunajās attiecībās.

Pāris mēnešus esmu bijusi brīva.
Esmu attiecību cilvēks, labāk jūtos kādam blakus, nekā viena pati. Pilnveidoties un sevi apzināties varu arī attiecībās.

Kādi četri mēneši ir ilgākais laiks esot vienai, kopš uzsāku attiecības vispār. Pirms tam bija ilgas attiecības, pēc kurām bija dažas nenopietnas (kuru laikā tāpat jutos kā brīva meitene, jo neko nopietnu negribēju). Tad aptuveni četrus mēnešus izbaudīju pilnīgu vientulību, bet tad tā baigi neplānojot, sagāju kopā ar pašreizējo draugu.

Apmēram 2 gadi pēc ilgām attiecībām. Tas periods man bija ļoti, ļoti vērtīgs, varbūt pat vērtīgākais manā dzīvē, ļoti izaugu kā personība, iemācījos rūpēties par sevi. Cilvēki ir dažādi, protams, bet man nešķiet pareizi uzreiz pēc vienām nopietnām attiecībām mesties nākamajās. Pēc dažu mēnešu randiņošanas gan - kaut nākamajā dienā :-D

Ja skaita no vidusskolas pēdējās klases, tad ilgākais laiks ir šobrīd - gandrīz 2 mēneši :)

Kopš pirmajām attiecībām bijuši 2 bezattiecību posmi. Viens apmēram 2 gadi, kad biju gatava skriet pakaļ teju katram bikšainim, kas uz mani paskatījās, un biju neapmierināta un nelaimīga ar savu vientulību. Un pēdējais bija pusgads, kura laikā es iemācījos norīt aizvainojumu, gūt pašpietiekamību, atrast un saprast to, kas man patīk un definēt, ko vēlos. Un brīdī, kad biju skaļi un skaidri sev un pasaulei pateikusi, ko es vēlos, tas, ko vēlējos pie manis atnāca.
Morāle? Nevis laiks vienatnē, bet šī laika kvalitāte. Ir jāizdzīvo kaut kas gan savā galvā, gan pasaulē ar ārēju pieredzi. Jāgūst pašai savs iekšējais miers, tikai tad viņš būs iespējams arī ar kādu kopā esot (l)

3 gadus, bet pa vidam nācās sastapties ar vienu indivīdu, kuram patika ar meitenēm spēlēties, ilgi un dikti pārdzīvoju :D

Štank, šitais labs, apsmējos :D

Vienīgi piebildīšu, ka ar pašpietiekamību man nav bijušas problēmas ne attiecībās esot, ne esot vienai.
Ir bijuši skumju brīži uznākuši varbūt uz vienu vakaru, bet es neredzu, ka tas būtu kaut sevišķs un atiet ātrāk kā uznāk tādi.