Pārmācīties un pārstrādāties

Trūka elpas, ģību, lēkāja spiediens, slikti gulēju, naktī bieži pamodos ar sajūtu, ka kkas jau nokavēts, esmu sajaukusi pulksteni un sataisījusies uz darbu nakts vidū, domājot, ka jau agrs rīts, bet uz ielas esot saprotot, ka tikai 1 naktī. Ķermenis dažādos veidos rādīja, ka ir pārslodze. Nācās izvēlēties starp darbu un pilna laika studijām. Biju īsā laikā 2x nokļuvusi slimnīcā ar ātrajiem, tas noteikti lika pārdomāt savu dzīvi.

Nebeidzamas galvassāpes, visu laiku sajūta, ka kaut ko kavēju. Uz darbu nelaikā arī esmu aizgājusi, tikai nevis naktī, bet brīvdienā un brīnijusies, ka citi brīnās, ko es tur daru. Bieži vien aizmirsu paēst dienām, kad jau līdz ģībonim, tad kaut ko nedaudz un uz priekšu. Gulēju, kad jau vairs nekam nebija spēka un modos, jo likās, ka viss jau nogulēts, kaut tā nebija. Līdz slimnīcai paveicās netikt, pamainījās dzīves apstākļi, paldies Dievam.

Vai, es vairāk kā piecus gadus nodzīvoju bez brīvdienām .. ok, brīva bija maksimums viena/divas dienas mēnesī, retos gadījumos vasarā mazliet vairāk (t) Čerrus gadus apvienoju pilna laika studijas + pilnas slodzes darbu un vairāk kā gadu divus pilnas slodzes darbus + maģistra studijas .. ok, tās maģistra studijas ātri atmetu :-|
Bija, protams, liels nogurums, vēlme darīt arī ko citu un vēlme kādu dienu paslinkot un nedarīt neko, tomēr es redzēju, ka tas ir to vērts .. aiziet no viena darba prom negribējās, tādēļ esmu priecīga, ka tagad varu atpūsties mājas un "nedarīt neko" jeb audzināt bērniņu .. lai gan cik ļoti man reizēm pietrūkst tā dzīve, kurā saplānota bija katra stunda (l)(l)8-)

Kopā es rēķināju, ka man pusotru gadu nav bijis normāls režīms ar normālām brīvdienām. Šajā laikā ir bijusi laikam kāda viena brīvdiena uz trim mēnešiem, kad varu skatīties griestos un neko nedarīt.
---
No stresa es nevaru gulēt, darbu daru divreiz lēnāk, visā bakalaura darbā ir kļūdas, jo vārdi ir samainīti vietām un es to nespēju uztvert, darbam es neko radošu vairs nevaru izdomāt. Ko man darīt?

Pirmajā kursā sesijas laikā ar to saskāros. Naktīs nevarēju gulēt, ja aizmigu, tad tikai uz pāris minūtēm un pamodos sviedros ar paniku, ka kaut kas nokavēts. Pa dienu pēc tam arī miegs nenāca, tā nu gulēju tikai pāris stundas diennaktī. Asinsspiediens bija ļoti augsts, visu laiku sāpēja galva. Uz ādas no nerviem bija sarkani plankumi pa visu ķermeni. Visu laiku sēdēju pie grāmatām, ja aizgāju vismaz paēst, tad jau sākās panika, ka kaut ko esmu neiemācījusies. Runājot par miegu, no rītiem nevarēju uzreiz saprast, kas šodien pa dienu, cik pulkstens un kas par mēnesi.

Es lasu un saprotu, ka neesmu vienīgā, kas domā, ka kaut ko nokavēja, nepaspēs un, kas šodien pa dienu. Agrāk raudāju par divām grūtākām nedēļām, tagad tā liekas kā paradīze.

Man tā ir bijis, vienā posmā bija tā, ka gatavojos vienam starptautiskajam testam, daudz mācījos, arī strādāju pilna laika darbu, darbu ņēmu vēl uz mājām + vēl sēdēju katru nakti līdz trijiem naktī, bet 6:20 cēlos, lai taisītos uz darbu. Nelikās pat tik traki, kad tiku pāri grūtībām piecelties. Pēc dažiem mēnešiem tādā režīmā sākās veselības problēmas, tad gan dabūju mācību.
Diemžēl sanāca to pieredzi atkārtot tad, kad aizbraucu uz ārzemēm uzsākt pirmās ārzemju studijas, toreiz bija tiešām mega slodze, pilnīgi cita studiju sistēma, sanāca tā, ka nedēļās no koju istabas izgāju tikai līdz tuvējam veikalam, tur praktiski dzīvoju, drukājot darbus. Ļoti sāka sāpēt galva, bija migrēnas, ļoti iekaisa acis, kļuva sarkanas. Pēc tam gan atgāju no tā visa.
Tagad man ir ļoti stresains laiks, rakstu doktoru, drīz ir board review, prāta ir stresā tas, protams, savā mērā iespaido veselību, miegu. Man gan nav izvēles, jo savu mērķi pamest netaisos.
Ko tev ieteiktu? Ja redzi situācijai galu (piemēram, pēc nodotā studiju darba), tad iesaku saņemties un izturēt šo laiku. Tad, ja tāda situācija būtu bezgalīga, tad gan meklētu citu darbu, jo ilgtermiņā tā iznīcināsi sevi garīgi un fiziski.

Bieži sāpgalva, miega režīms vispār kaut kāds murgs. Tad eju 21 gulēt, tad nevaru līdz 3 naktī aizmigt, jo visādas domas galvā. Tad ēdu daudz, tad vispār nepaēdu. Sāka bieži sāpēt sirds un vispār ļoti emocionāla esmu kļuvusi.
Visi man iesaka dzert kaut kādas miega zāles...nervu zāles..Bet es nezinu, laikam jau jāsāk. ar katru dienu kļūst trakāk.

Kad man bija divi darbi (recepcijas darbs un viesmīļa darbs) es arī slikti gulēju, modos pa nakti un domāju, ka esmu kaut ko nokavējusi. Es sapņoju par darbu, vienreiz pamodos pa nakti un prasīju " kur ir otra viesmīle?". Vēl pirms maza laiciņa, kad otrā viesnīcā strādāju, arī sapņoju par darbu, visu laiku bija nogurums un besis.

Bija manā dzīvē tāds posms, kad apvienoju studijas divās programmās ar pilnas slodzes darbu. Bija ļoti liela psiholoģiska slodze, jo ļoti ietekmēja līdzcilvēku spiediens un viedoklis, būtībā daudz ko darīju tikai tāpēc, ka vecākiem bija k.kāds savs redzējums par manu dzīvi.
Nedrošība, meli, spiediens, nervozitāte, neēšana, murgi, pastāvīga "kavēšanas" sajūta, vienmēr likās, ka neesmu pietiekoši laba, gudra, veiksmīga.
Murgs. Ar ko beidzās? Pārdegu. K.ko pabeidzu, k.ko pametu un pat dzirdēt vairs negribu par pabeigšanu. Varbūt kādreiz nožēlošu, bet tagad man tā neliekas. Es gribu darīt to, kas mani saista, gribu pilnveidoties lietās, kas man ir interesantas, nevis vnk sabiedrībā pieņemtas. Gribu veltīt laiku savam bērnam un ģimenei.
Man lielāku spēku prasīja nevis mācības un darbs, bet uzdrīkstēšanās izvēlēties pašai.

Man ir bijis tā, ka, pamostoties pēc modinātāja, nevarēju saprast, kas ir par nedēļas dienu un uz kurieni man šodien jāiet - uz darbu vai uz mācībām? To varēju saprast tikai pēc laika, cikos skanēja modinātājs - atcerējos, ka 7:30 es ceļos uz darbu :D. Nebija vēlmes tikties ar draugu un vispār būt aktīvai. Par lielāko prieku dzīvē kļuva ēdiens, jo tikai tas varēja iepriecināt maiņas laikā vai pēc tās. Kad pārstāju strādāt 12h grafiku, palika daudz vieglāk.

Manuprāt, jebkura pārpūle saistās ar manāmu veikstpējas pasliktināšanos.

Es sāku izjust pārslodzes sekas jau janvārī, bet domāju, ka tas pats no sevis drīzumā pāries. :-/ Un vairāk es vienkārši nevaru, man pat sejas krāsa ir bāla un pelēka.

Maité
Šis ir tāpat kā ar garo gabalu skriešanu, svara dzenāšanu saunā un dajebko citu, kas noved līdz garīgo un fizisko spēju robežai - vajag blakus kādu, kas cieš kopā ar Tevi un atbalsta. :) Kāds kurš var noformulēt tavu nesakarīgo domu, paklabināt taustiņus, iedot ideju, pateikt kko priekšā, paņemt dvieli un noslaucīt puņķus un asaras, iedot saldējumu, nu un galu galā iespert pa pakaļu. :D:D
Tādos brīžos, kad svārsties ap to vairs nevaru punktu, šīs nenozīmīgās lietiņas kļūst traki svarīgas. :)

Ir bijis. Nogurums, aizkaitinātība, nespēja koncentrēties. Laikam no malas izskatījos diezgan dīvaini, jo gadījās, ka pārjautāju to, ko nupat biju jau prasījusi. Reizēm nespēju uzrakstīt elementāru tekstu, vienkārši vārdi neliekās kopā. Šķiet, ka reiz aizmigu ejot :-D Nezinu gan vai tas vispār ir iespējams, bet padomāju, ka aizvēršu acis uz mazu mirkli, kad atvēru, biju nogājusi kādus 50m vismaz.
Beigās paņēmu slimības lapu. Varbūt ari Tu tā vari izdarīt. Paliks tikai mācības, darbā nebūs jāiet.

Mana mamma kā darbaholiķis, saprātīgs un spējīgs sadalīt resursus arī strādājot ļoti intensīvi, man daudz ir mācījusi laicīgi saprast, ka tu esi uz riska robežas, ko un kā darīt. Tāpēc man ar visu pilnas slodzes darbu un pilna laika studijām tie nepatīkamie pārstrādāšanās posmi bija īsi. Vienkārši jāieaudzina sev doma, ka atpūsties patiesībā ir tikpat svarīgi kā strādāt. Man nebija to viegli pieņemt :) Bakalauru laikos pārslogojos gan. Simptomi nebija TIK dramatiski kā te dažas apraksta, bet sekas bija iekšēja trīce, drebuļi kad saskāros ar stresu, grūtības apstāties strādāt kad vajadzētu utml. Nu neko, pabeidzu tajā brīdī nozīmīgus "projektus" un pievērsos filosofijai par atpūtas nozīmīgumu :) Maģistra studiju laikos arī visu laiku biju tuvu robežai, bet nopietnas pārstrādāšanās vairs nebija. Pēdējos pāris gadus ziemas periodā ir bijis, ka koncentrēties ir tik viegli, ka atkal šad tad pārstrādājos. Bet attopos laicīgi un kompensēju sev to.

ā, nu vēl drusku pabojāju redzi pēc bakalaura darba uzrakstīšanas :D nu ja iepriekš bija izcila redze tad tagad ir -1 :D

Jā, trakie maģistra laiki, kad pilnas slodzes darbs un vakaros, brīvdienās skola. Brr...
Rezultātā nogurums, liekais svars, jo neregulāri ēdu un izvēlējos fast food, ko ātri uzsildīt un apēst, jo nav taču laika, jāmācās. Zems hemoglobīna līmenis, kas radīja papildus nogurumu, bālumu un nespēku.

Ja vien ir iespēja, mest kaut ko malā, veselība ir pati, pati svarīgākā, kas ir. Vai vismaz izdomāt, kā samazināt darāmo darbu sarakstu un vai tiešām no darba lietām uz to laiku nevar uzticēt kādam citam.

Man nav neviena, kas manā vietā izdarītu vai kaut ko pārņemtu. Katru dienu es rakstu un domāju radošas idejas gandrīz līdz bezsamaņai, rezultātā es neko nevaru izdomāt, sēžu ilgāk un daru mazāk nekā kādreiz.