Vīrietis, kurš nerunā.

Parasti sarunas uzsāc tu arī par tām mājas ikdienas lietām? :)

Pasekošu diskusijai, ko meitenes Teiks.. :) Man savukārt daudz runā par visu citu, bet par negatīvo , problēmām darbā vai tml. vispār nemin neko. Pēc pusgada neviļus kaut ko izmet, un tad es uzzinu.

Es esmu nerunājošais vīrietis (tikai ne vīrietis). Es varu tarkšķēt nonstopā, bet par to, ko jūtu, nepateikt neko.

57days, kāpēc Tu tā dari?

Ooo, vīrietis, kurš nerunā - tas ir par mani.

Es nemāku runāt, par to ko jūtu? Es neesmu pārliecināta, par to ko jūtu? Man ir pilna galva ar eksistencialām šaubām? Es esmu intraverts cilvēķelis, kas mēdz sabiedrībā uzvesties ekstraverti?
.
A hvz, kāpēc es tā daru.

Ir vienkārši tādi cilvēki, kas izvēlas nerunāt un neizrādīt emocijas. Var gan pieņemt šīs īpašības, gan pamest, ja tās nav pieņemamas.

Man arī vīrietis, kas nerunā par problēmām. BET 12 gadu laikā esmu atklājusi, kā to apiet un kā viņu atvērt. Agrāk psihoju par to visu, nervi neturēja, ka nerunāja strīdu laikā, bet pēc tam sapratu, ka tāpēc arī nerunā, ka es ārdos. Protams, viņš arī pats saprata, ka ir jāpanāk pretī, saprata, ka visu var atrisināt mierīgi izrunājot, bez strīda. Tagad mēs visu varam vienmēr izrunāt un tas viss ir mainījies. Protams, vīrietim pašam arī jāsaprot, cik svarīgi ir visu izrunāt. Galu galā, tas arī ļoti satuvina, sarunas. Un atsvešina, ja cilveki neizrunā lietas.

Vīrietis vairāk dara, ne runā. Jo Vīrietis atbild par katru savu darbību un vārdu. Ok, tie Tavi rakstošie ex darbojās ap vārdu, tāpēc mācēja izteikties daiļāk, jo Vīrietis ir tas, ko viņš dara. Sieviete ir tā, kas jūt, tāpēc mūsu nepaķeksi vāvuļošana pa lielam nevienam netraucē. Nez vai Tev patiktu, ja Tavs Vīrietis sāktu uzvesties kā bābietis - runātu un nesaprastu, par ko runā, bet darbi nesekotu.
Iefilozofēju. :D

Ir cilvēki, kas nemāk izteikt vārdiem sajūtas, kuriem liekas, ka otrs cilvēks nesapratīs, ko viņi grib pateikt, ka tas var izraisīt pārpratumu, strīdus, baidās, ka viņi liksies otram smieklīgi. It īpaši, ja tam otram labi padodas savas jūtas izteikt vārdos. Respektīvi- just jūt, bet uz āru vārdos to dabūt nevar.
Un ir arī cilvēki, kam runāšana par jūtām nav vērtība, viņi tam neredz jēgu.
Es ieteiktu painteresēties par socioniku un 16 informatīvā metabolisma tipiem un starptipu attiecībām. Varbūt vēl par "5 mīlestības valodām", ja problēmas rada nesaskaņa savstarpējā jūtu izteikšanā (Tev svarīgi dzirdēt, viņam svarīgi just darbos).

Ir gadījies "izārstēt" šādu kaiti vīrietim :D Īstenībā tas vīrietis bija/ir nedaudz robotveidīgs, bet akas dibenā tomēr kā jau normālam cilvēkam, jūtas bija.
Bet es esmu satikusi arī gana cilvēku par kuriem tiešām šķiet, ka nerunā, jo patiesībā jau tur dziļākā līmenī nemaz īsti nav par ko teikt. Ir cilvēki, kuri jūt diezgan maz un diezgan maz arī domā. Nu protams, vismaz salīdzinošā līmenī..

Varētu teikt, ka man savā ziņā ir līdzīgi - klusumā protams nedzīvojam (es arī neesmu runīgākais putniņš uz zara). Zinot to, ka arī ģimenē viņš nav radis runāt par kaut kādām bēdu lietām vai izrādīt jūtas, vispār par jebkādiem jūtīgajiem/slidenajiem tematiem, es viņu pamazām mācu - ja redzu nomāktību, tad prasu, kas par lietu. Vienu, otru, trešo reizi, kamēr saņemas un pastāsta. Šajā gadījumā tā ir introversijas "vaina", jo pieskarties viens otram nebaidāmies, bet kaut ko skaļi teikt... Nu drīzāk tas notiek caur sms, nekā verbāli.
Ko darīt? Neiespringt un nebakstīt. Ja redzi, ka ir kāda problēma, palīdzi atrast risinājumu, bet ja viss ir labi, ja gaidīto Tev jau sniedz caur darbiem, dod laiku pašam atvērties, vai pieņem to, ka tāds viņš ir.

Varbūt man ir nedaudz paskarbs viedoklis. Bieži dzirdam teicienu- klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Var jau būt, ka uz dažiem tas patiesi ir attiecināms, taču mana pieredze rāda, ka cilvēkiem, kas maz runā, bieži vienkārši nav ko teikt. Nav viedokļa. Un pat tad, kad ir nācies ar intravertiem cilvēkiem satuvināties un viņi ''atveras'' manā klātbūtnē, nākas vilties, ka šie cilvēki spriež un domā tāda ļoti virspusējā līmenī. Tam tomēr ir arī pamatojums- ja tu iesaisties maz sarunās, maz diskusijās, tad arī spēja izteikties, formulēt viedokli vai pretargumenti krietni sarūk.
Savukārt par cilvēkiem, kas ikdienā piedalās sarunās, jokojās un argumentē savu viedokli, taču momentos, kad jāsāk runāt par savām jūtām un emocijām, noslēdzas, man ir cits viedoklis. Tas visbiežāk notiek tādēl, ka cilveki ir uzauguši vidē un ģimenē, kur emocijas netika izteiktas vārdos. Ja vecāki tev neteica ''es tevi mīlu'' un nestāstīja par to, kā jūtas, tad ir grūti to pēkšņi sākt darīt pašam. Man liekas, ka tev ir jāsāk pamazām, stāstot viņam par savam sajūtām un emocijām, un ar laiku puisis atvērsies. :-)

Es kā 57days
Tas nav ne speciāli, ne par spīti. Vienkārši k.kas iekšā ir citādi, un jā, miljons domu un liekas, ka ar vārdiem nav iespējams izskaidrot. Bet man tas ir tikai tad, kad kādam vajag no manis k.ko dzirdēt "uz sitienu". Ikdienā varu normāli komunicēt, ja vien kāds nesāk ar "man vajag ar tevi parunāt" vai "nu pastāsti man k.ko" :-D nevaru izskaidrot.

Jā, un no sievietes sagaida telepātiju :-( Man šī nerunāšana ir sāpīgs temats...un tad kad zaudē sievieti, tad saprot, ak es biju muļķis...vajadzēja visu izrunāt:-O
Mani kretinē nerunātāji un nezinu kā to atrisināt...

Ko jūs saprotiet ar "nerunāšanu" (meitenes, kurām ir pieredze ar nerunīgajiem vīriešiem)? OK, saprotu, ka izvairās runāt par tēmām, kas nav sadzīviska rakstura, bet, ko viņi dara, ja jūs izsakiet konkrētu jautājumu? Neatbild?

Pa lielam visi vīrieši ir bijuši nerunātāji (manā ceļā). Lielu tarkšķēšanu par visu un neko, nesaucu par runāšanu, jo kā tik tēmas ievirzījās nopietnākā gultnē, tad pat lielākais pļāpa sāka klusēt... :-D Visu atrisināja laiks, pareiza pieeja, tēmu cilāšana no manas puses, atmosfēra, pacietība un miermīlīgums.
Protams, joprojām ir dienas, kad otram negribās runāt un tas ir normāli. Tā ir visiem. Taču kopumā, vīrieti "izvilkt" uz sarunu nav nemaz tik sarežģīti, ja esi vērīga un māki klausīties.

Šeit daudz lielāka problēma ir, ka sievietes bieži vien grib dzirdēt nevis patiesību, bet sev vēlamo atbildi. Tobiš, ja Tu nedosi vēlamo atbildi, būs smadzeņu iznešana. Ja dosi vēlamo atbildi, bet tā nesaskan ar paša domām - sanāk liekuļošana. Vīrietis, kurš kādu laiku ar tādu ir pamocījies, pamazām saprot, ka mīļā miera labad labāk paklusēt. Tā ka, lai to mainītu ir jāpaiet kādam laikam adekvātas sievietes sabiedrībā.

varu normāli komunicēt, ja vien kāds nesāk ar "man vajag ar tevi parunāt" vai "nu pastāsti man k.ko"

jo runāšana attiecībās (un ne tikai ģimenē, bet it visās) nav domāta, lai otram taisītu verbālu troksni, jo šis nepanes klusumu.
Sarunai vajag jēgu, tēmu (kaut neapzinātu), klausītājus un runātājus. Klausītājs runātājam ir iniciators izteikties. Nebūs sarunas, ja otrs nedzirdēs.

xanax
Kādēļ Tu nerunā?