Labrīt, mīļās cosmo dāmas. Jauku Zaļo ceturtdienu! (l)
Radušās nopietnas problēmas bērnudārzā. Vairs nezinu ko iesākt, kam ticēt un kur vērsties. Manu puiku regulāri apbižo viens un tas pats Bērns. Pēdējās trīs nedēļās tas burtiski ir katru dienu (ar divu dienu izņēmumu). Sākot ar parastu (!) grūstīšanos un sišanu līdz pat zilumiem un zobu birstes izmešanai podā. Tāpat, ir sperts ar kāju pa muguru, bijušas redzamas pāri darījuma pēdas uz rokām un sejas no kniebšanas. Mans bērns nav eņģelis, neviens nav. Tomēr divu gadu laikā es neesmu saņēmusi nevienu sūdzību par viņu. Viņam nav noslieces uz agresiju. Pagājušajā piektdienā mans dēls šim Bērnam esot iesitis. Veicu audzinoša rakstura pārrunas ar bērnu, taču nevaru teikt, ka mani izbrīnīja viņa rīcība ņemot vērā to kam viņš ir bijis pakļauts.
Abi bērni ir vecumā 3-4 gadi.
Pēc pirmā nopietnā konflikta, trīs nedēļas atpakaļ, sazinājos ar šī Bērna mammu. Visu izrunājām, viss labi. Taču visās nākošajās dienās izmaiņu nebija. Ilgi negaidīju, vērsos pie Audzinātājas un pieprasīju paskaidrojumus - galu galā, ja bērnu var sist katru dienu, tad liela daļa atbildības ir uz pedagoga pleciem. Man tika teikts, ka šāda agresija ir pret daudziem audzēkņiem grupā. Ka ir piesaistīts (kaut kas līdzīgs) sociālais pedagogs, tika teikts, ka tiek veiktas pārrunas ar vecākiem KATRU DIENU un vecāki ir izsaukti pie vadītājas. Tāpat, man tika paskaidrots, ka ģimenē ir problēmas.
Saprotot, ka situācija tiek risināta nolēmu gaidīt un lieki šos vecākus neapgrūtināt. Tā tomēr ir ļoti jutīga tēma. Tomēr, vakar šī mamma man uzrakstīja, ka mans dēls esot provicējis viņas dēlu - neesot licis mierā. Par to pašu situāciju no audzinātājas saņēmu skaidrojumu, ka mans dēls neko neesot darījis, bet vienkārši ķeršanas spēles ietvaros, saņēmis sitienu pa roku.
Tāpat jau esmu izplūdusi garos aprakstos... Īsāk sakot, šī mamma nebija lietas kursā par pret manu dēlu vērsto agresiju, nekādas pārrunas nav bijušas un nav plānotas un par sociālo pedagogu arī nav bijusi lietas kursā. Vienojāmies, ka viņa noskaidros situāciju pie konkrētās audzinātas.
Audzinātāja noliedz, ka jebkas no visa būtu noticis. Šī bērna mamma, protams, pateica, ka viņai neesot pamata neticēt. Es vairs neuzticos audzinātājai, ar vadītāju, pat idejas līmenī, nav jēgas runāt.
Nejūtos tā, ka varētu situāciju atstāt pašplūsmā. Vispār, jūtos briesmīgi. Un vēl vairāk tādēļ, ka neko pierādīt arī nevaru. Nezinu kā rīkoties. Varbūt, kadai ir bijusi līdzīga situācija? Varbūt, ja ne līdzīga, tad ir kāds vieds padoms ko darīt, kā rīkoties? Esmu samērā tuvu izmisumam.