Strīdi un emocijas

emocijas nav jāapspiež un jāslēpj dziļi sevī, bet nekādā gadījumā nav arī jāgāž virsū otram cilvēkam. vislabāk ir izlikt savas emocijas kaut kur, vienalga sportā vai dienasgrāmatā un risināt problēmas, kad spēj bez emociju uzplūdiem nodefinēt kas vainas.

Ar gadiem strudu paliek mazak, nav jau vairs jega. Katrs tapat zinam ka paliksim pie sava viedokla, nu un jega teret lauku kaskim? Un vispar nestridas tie kas nedzivo kopa...;-)

Kādreiz strīdējāmies ļoti daudz. Tikai pēc ļoti lieliem strīdiem sapratām, ka jāiemācās piekāpties, paklusēt un mēģināt saprast vienam otru. Savādāk nekā. Jāiemācās, ka galvenais nav uzvarēt strīdā un izlikt visu negadīvo uz otru cilvēku, bet gan sameklēt veidus, kā nepieļaut tam visam sabojāt attiecības.

Vecā labā izrunāšanās tad, kad emocijas mazliet norimušas, palīdz vienmēr. :)

Es no tiem, kam grūti runāt. Parasti klusēju, pareizāk abi klusējam kādAs pāris dienas un tad mierīgi izrunājamies. Jo negribas emociju iespaidā sarunāt visādas lietas, ko īstenībā nemaz nevajag.

mums ja nu kas palidz banalais sekss....(l)

Reizēm arī vajag izstrīdēties kārtīgi, tad vismaz mierīgāks prāts abiem. Galvenais ir saprast to ka strīdēšanās nenozīmē šķiršanos, vienkārši ir radušās sakāpinātas emocijas un vajag vai nu mierīgi izrunāties vai reizēm arī izlikt to negatīvo lai pēc tam būtu miers mājās. Cits to spēj izlikt citos veidos un tas pat ir labāk, bet ne visiem atrodas atrasttādas nodarbes. Protams arī vajag mācēt strīdēties, lai neaizvainotu partneri ļoti sāpīgā punktā kas nav nepieciešams. Ja strīdās, tad par tēmu.

Manprāt ja kaut kas nepatīk, tas jāizrunā uzreiz un laicīgi, nevis jāļauj, lai vienai problēmai pievienojas cita un vēl cita, viss iekšā sakrājas un tad kādā brīdī eksplodē.

bet ne visiem atrodas atrasttādas nodarbes.

bet ne visiem izdodas atrast tādas nodarbes.

Mēs nekā īpaši no strīdiem neizvairāmies. Strīdamies diezgan daudz, arī skandāli nav sveša lieta. Mēs abi esam tādi, ka pat, ja gribētu, nespētu kaut kādu aizvainojumu, dusmas paturēt sevī. Ja godīgi, es nespēju iedomāties mūsu attiecības bez strīdiem. Ne vienmēr šajos strīdos dzimst taisnība, taču tvaiku nolaist gan ir iespējams. :-D

Es nekad sevi neapspiezu emocijas. Ja esmu tiesam nikna, nokaitinata to mana seja lieliski var redzet. Es otram neuzbazos ar kautkadu ipasu attiecibu runasanu jo man to vienkarsi nepatik darit, bet es savas sajutas ka tadas neslapeju.
Ja tomer gadas kaski, ir visadi bijis, ari kakat pasutits, bet pecak atvainojos. Ari es esmu paris reizes kakat sutita, nulle emociju jo strida laika esmu loti emocionali uzvilkusies. Strida laika pateikto vera nenemu un pati varu sarunat to ko nedomaju.
Kautka par to nestresoju. Pari speciali neviens nedara un nedomaju, ka ilgstosas attiecibas nesaskanas ir dala no attiecibam. Neiespringstu katra zina.

mute ir domāta, lai runātu. ja runā uzreiz, tad līdz strīdam pat nenonāk.

*domaju, ka ilgsosas attiecibas...

Kašķi tak ir normāla lieta! :-D Strīdamies, kašķējamies, pukojamies kā visi normāli cilvēku. Protams, ar gadiem vnk mazāk strīdamies par niekiem un "slikta garastāvokļa dēļ", jo tomēr jau esam iemanījušies saprast, kas ir kas, bet tāpat notiek asākas sarunas un viedokļu nesaskaņas. Neuzskatu to par kaut kādu traģēdiju vai kauna lietu, kura būtu jāslēpj vai jāignorē.

Agrāk pārdzīvoju ļoti strīdu dēļ, tagad ja sanāk kādi kašķi, paklusēju, noklausos visu, kas otram uz sirds sakrājies un izrunājamies. Balsi nepaceļu, traukus neplēšu. Ir bijis, ka katram savs viedoklis un ir grūti nonākt pie kāda vidusceļa, bet nu cenšamies, citreiz piekāpjos es, citreiz vīrs.

Paldies dāmas par viedokļiem.
Kā Jums šķiet,ko darīt tad,ja es pilnīgi saprotu,un gribu izrunāties,lai strīdi neveidojas,bet piemēram,strīdi izceļas,jo otrs domā,ka kaut ko pasakot,es palikšot greizsirdīga un sāksies strīds. Jā, es atzīstu,esmu greizsirdīga un to nenoliedzu,un to viņš zina, bet esmu iemācījusies to uguni noturēt sevī, bet par cik vīrietis, domā,ka izcelsies strīds,tad labāk lietas noklusē,vai atstāj uz pēdējo,nevis ļaujas izrunāties.
Kā arī 'runāšanās' procesā, vainots tiek mans raksturs un,ka es nesaprotu,un,ka pārāk daudz prasu, bet tā nav, es kontrolēju sevi,un jā, uzpūšos,kā tā dzeloņainā zivs, bet to es daru pie sevis,un ātri atdziestu, tad nav pamata tracim, bet pēc tās diskusijas,sarunas vairs nav tik foršas kā iepriekš.

Par ko tie jusu kaskji ir? Par tavu greizsirdibu?

Kas ir tas, kas viņam tev būtu jāstāsta, bet par ko tu vari būt greizsirdīga? Par to, ka ar kādu sarakstās, skatās uz sievietēm uz ielas, flirtē, pēta bildes internetā?...

Lai atrisinātu domstarpības, nav vajadzības ne apspiest sevī emocijas, ne otram brukt virsū. :) Patiesība kā vienmēr ir kaut kur pa vidu - tur, kur zelta vidusceļš. ;) Bet tāpēc jau tas ir no āaaaaarkārtīgi vērtīgā zelta, ka, lai to dabūtu gatavu, nākas krietni pastrādāt. :-P Un pirmkārt pašam pie sevis, ne pārmācot otru. ;)
.
Kas attiecas uz greizsirdību - vai tiešām tā ir pamatota? Vai tas ir tikai tāds mēģinājums kontrolēt puisi aiz bailēm, ka viņš var aizlaisties pie citas?
Ja pamatota - kas jūs vēl tur kopā? :)
Ja tie ir baiļu radīti dēmoni - tie ir Tavi dēmoni, ne puiša. Kāpēc Tu liec savam Lieliskajam Vīrietim tikt galā ar Taviem dēmoniem, pār kuriem viņam nav nekādas varas un arī nekad nebūs? ;) :)

Jā, tie ir mani dēmoni, neko nelieku viņam risināt, manas problēmas, to apzinos, ar to strādāju.
Ir mazie strīdi, it kā tiekam pāri, bet 'čujs' pēc tam nav vairs tas pats. Konkrētais strīds,kāpēc uzsāku diskusiju,protams,par tusiņiem, apgalvo,ka draugu nav, ka netusē, šeku reku, uzrodas draugi, trīs dienas pirms 'tusiņa' jau zināja,ka tusēs, un jā. Man absolūti vienalga, lai jau, kremt tas fakts,ka nepasaka,kad to uzzina, respektiktīvi,ja piedāvā tev kāds tusēt,paski uzreiz,nevis 4 h pirms tam.
Par to arī bija tas tizlais strīds. Ne es greizsirdīga nekas.. vienkārši,kad norunāts,kad teiksim otram visu, bet te, cilvēms 3 dienas glabā šādu info,tik,lai neizsauktu manī greizsirsību.
Ehh.
Kārtējaos cepiens uz emociju sakāpinājuma