Pasadena, statistikas nav ko rādīt studijā. Atkal no dzīves - pēdējos gados tam diezgan pievērš uzmanību, ar visiem sociālajiem pedagogiem, medicīniskajām komisijām, atbalsta pasākumiem. Dažreiz ir grūtāk nošķirt uzvedības traucējumus medicīnisku iemeslu dēļ (Aspergers, piemēram, vieglā formā) vai elementāras neaudzinātības dēļ. Tāpat, ir vecāki, kam pašiem liekas, ka visas disleksijas u.c. ir izdomājams un, ka bērnam "pāries", "gan jau būs labi", "nu dariet tad kaut ko" - šīs ir reālas vecāku atrunas. Vecākiem, bērniem un skolotājam jāstrādā ir komandā. Savādāk nekā laba nav. Man vecāki ir lielas zobu sāpes. Ir sakarīgi, adekvāti vecāki; ir kas par visu pieprasa paskaidrojumus un taisnošanos kāpēc nedaru tā kā dara kaimiņskolas skolotāja. Bet nu, arī vecākiem skolotāji izraisa tieši tādas emocijas. Kamēr nemainīsies šī karošana un milzīgā neuzticība skolai uz kārtīgu sadarbību no visām 4 pusēm (vecāki, bērni, skola, valdība), tikmēr arī nekas sakarīgs nebūs.