Es ne vienu pašu dienu savā dzīvē neesmu strādājusi ar darba laiku no...līdz, man tas šķiet kaut kas absolūti briesmīgs, kā fermā. Sanāk, ka es braucu pa sastrēgumiem uz darbu, pa sastrēgumiem atpakaļ, bieži esmu neizgulējusies. Rimi es iepērkos 18.30- tajā pašā laikā, kad visi pārējie, respektīvi, stāvu 20min. rindā. Uz manikīru, pie friziera pierakstos vakarā un brīvdienās - vispopulārākajos laikos, kad ir grūti dabūt pierakstu un atkal ilgi jāgaida. Drēbes, apavus pērku sestdienās, kad tirdzniecības centros gāžas iekšā ģimenes ar bērniem. Nē, nē, tas nav priekš manis.
__
Bet esmu novērojusi, ka mūsdienās ir palicis ļoti maz darbu, kuros nepieciešama fiziska klātbūtne, turklāt tie ir vismazāk atalgoti. Domāju, ka tā ir augoša tendence. Labi, es nerunāju par ražošanas uzņēmumiem vai fizisku darbu (jālej asfalts, jāzāģē mežs). Bet intelektuālos darbos - kāpēc lai kāds sēdētu precīzi no 9.00 līdz precīzi 18.00 uz vietas? Daudzi darba devēji no tā atsakās. Nu labi, sekretārei, lietvedei ir jābūt uz vietas, bankā meitenei aiz lodziņa jābūt no...līdz, bet tie nav tie labāk atalgotie darbi. Kāpēc lai mārketinga speciālists, projektu vadītājs vai grāmatvedis atsēdētu darba laiku? Tā ir tikai uzņēmuma politika, kas, visticamāk, drīz mainīsies. Tāpat kā ir tāda tendence, ka no algotiem darbiniekiem pāriet uz freelanceriem, mums arī tā ir. Neviens darba devējs negrib maksāt projektu vadītājam, pieņemsim, 1500 par atsēdētām stundām, jo tas ir dārgi, nemotivējoši un neproduktīvi, vieglāk ir maksāt par padarīto - sanāk lētāk, un cilvēku motivē strādāt vairāk.