Mums ar draugu rudenī bija tāds drūmais periods abiem, ka nebija īsti par ko runāt, viss bija slikti, sazinājāmies tikai pieraduma pēc un pat tad bija brīži, kad centāmies izvairīties no sarunām. Joprojām nezinu kāds iemesls bija tam, varbūt bijām noguruši no šīs nošķirtības, pietrūka reāli centimetrs, lai izšķirtos, sākām jau par to runāt un domājām, ka cita varianta vairs nav. Bet tad saņēmāmies un sarunājām, ka ja šķirsimies, tad atliksim to sarunu kad tiksimies. Protams satiekoties nekas vairs nelikās tik drūmi.
Kopš tās reizes cenšos meklēt pozitīvo visā un galvenais strādāt tieši ar sevi, jo kuru gan citu izaudzināsi vislabāk, ja ne sevi. :-)