Mani nomoka sāpe, un katru dienu par to domāju , uztraucos, nervozēju utt.
Lieta tāda, ka ar puisi esam kopā 5 gadus. Divus gadus no tiem viņš bija aizbraucis peļņā uz UK. Es, protams, nebiju ar mieru ka viņš aizbrauc, bet es tur neko nevarēju ietekmēt, viņš aizbrauca parādu dēļ. Es to laiku cītīgi viņu gaidīju atpakaļ..
Tad viņš atbrauca, padzīvoja LV gadu, un nesen aizbrauca vēl prom, apmēram uz gadu. Kautgan bija teicis, ka vairs nekur nebrauks. Neko nedeva tas, ka es lūdzos lai nebrauc, ka man tas sāpēs, ka katru dienu raudāšu un kritīšu izmisumā. Viņš vienalga aizbrauca.. Tagad kad viņš ir prom, man katra diena paiet asarās, kāpēc man atkal tik ilgi ir jāgaida.. :-( Man visu laiku sanāk uz kaut ko gaidīt.. Es viņu ļoti mīlu un vēlos ar viņu ģimeni, bet kāpēc mana dzīve paiet tikai gaidot viņu atpakaļ? Kāpēc? :'-(
Vai jūs piekristu gaidīt tik ilgu laiku savu mīļoto? Pat ja vienreiz aizbrauktu un pēctam otrreiz?
Man ļoti, ļoti sāp.. :'-(