Pārāk pieķērusies puisim

Nu man attiecību sākumā arī tā bija, sevišķi vēlos tīņu, agros 20 gados. Tas pāriet :D

Domāju, ka tas pāriet brīdī, kad sāc būt pārliecināts par sevi, savu parteri un attiecībām kopumā. Kad ir savstarpēja cieņa, rēķināšanās vienam ar otru, komunikācija un visu veidu tuvība attiecībās. Kad ir forša mijiedarbība pārim. Ja viens ir aizņemtāks nekā otrs, otram arī jāatrod ar ko sevi nodarbināt, un būtu jābūt labi.

Man tā bija ar pirmo nopietno puisi, tiešām ar laiku pārgāja, kad sapratu, ka nekur viņš tā uzreiz neaizbēgs.

Man attiecību sākumā bija līdzīgi ar tagadējo draugu. Atceros vēl kā šodien, ka bijām sarunājuši tikšanos, bet viņš arī pēkšņi paziņoja, ka mazliet plāni pamainījās un aizbrauks uz Rīgu ciemos pie drauga. Plusā tam, tā bija nedēļas nogale, tāpēc visu vakaru domāju par to, nevarēju aiziet gulēt. Arī, kā tu raksti, sabēdājos, besījos, mazliet pie sevis apvainojos, bet ļoti priecājos, ka savācos un to neizrādīju viņam. Nedod Dievs, vēl kaut ko pārmest, tas tikai viņu aizbiedētu, iespējams, pat parādītos zināma distance un beigās visu sabojātu. Nav jau patīkamas tās sajūtas, bet labāk mazliet pacieties. Būs jau labi, tas sākums ir pats foršākais, kad viss ko grib, ir būt blakus un baudīt viens otra sabiedrību, tāpēc labāk šo skaisto laiku ilgāk pavilkt garumā, paspējot vēl vairāk sailgoties viens pēc otra.(l)

Es autori saprotu. Būšu nepopulāra, bet es šāda tipa vīriešus pametu un attiecības veidoju ar tādu, kas plānus nemaina (izņemot ārkārtas gadījumus), bet kuram es esmu pirmajā vietā. Tāpat arī es nemēdzu bez nopietna iemesla piekāst otru pusīti un atsaukt kopējos plānus tusiņa dēļ.

Man bija līdzīgi, līdz brīdim, kad beidzot saņēmos nodefinēt puisim savas jūtas un pateicu, ka esmu gatava nopietnām attiecībām, nevis vienkārši sarakstīties, sazvanīties un dažas reizes mēnesī satikties. Biju tā, kas otrajā tikšanās reizē pateica, ka nevēlas nopietnas attiecības, tāpēc loģiski, ka ierosinājums nāca no manas puses. Kamēr to nebiju izdarījusi, visu laiku stresoju par to, ka puisis varētu saieties ar citām un paralēli mūsu draudzībai izveidot nopietnas attiecības ar kādu, ko satiek kādā no tusiņu reizēm, tas laiks bija baigās mocības. Pēc nopietnās sarunas laiku sākām pavadīt kopā arvien biežāk, viņš ielūdza mani pavadīt laiku ar viņa draugiem un iepazīstināja mani ar viņiem kā savu draudzeni, tas arī lika justies par sevi pārliecinātākai un drošākai par mūsu attiecībām, jo zināju, kā mani uztver viņa draugi un kādi viņi ir (l) Par cik sagājām kopā skolas laikā un dzīvojām dažādās pilsētās, lielāko daļu vasaras dzīvojām kopā, visus brīvlaikus kopā, pēc skolas beigšanas atradām miteklīti mums abiem. (l)
Ja Tu ar savu puisi jau esi nopietnās attiecībās, un to apzinās arī viņš (jo reizēm var gadīties, ka viens partneris domā, ka tas ir flirts un tāds viegls romāniņš, kā visi iepriekšējie, kamēr otrs ir samīlējies līdz ausīm un sapņo par kopīgiem bērniem un kāzām), tad iesaku nopietni izrunāt šo tēmu, jo, piekrītu Nerea, ka piekāst otru pusīti tik dēļ tusiņa ir galīgi nenopietni nopietnām attiecībām. (t) Un jā, iesaku par kopīgām nodarbēm nedomāt tikai savā galvā, bet uzreiz teikt otrajai pusītei, citādāk Tu safantazējies, bet viņam, izrādās, jau pirms mēneša ieplānots kas svarīgs un neatliekams, tad gan nav par ko apvainoties. Pati vainīga, viņš Tavā galvā ielīst nevar. ;-)

Man bija un godīgi sakot vēl ir tā pat. Esmu savos agrajos 20 un vēl līdz galam neesmu iemācījusies paturēt visu savu bēdiņu pie sevis,bet pēc tam,kad šī iemesla dēļ izjuka manas pirmās nopietnās attiecības cenšos vairāk runāt ar tagadējo un mazliet vairak paturēt pie sevis nekā izrādīt. Ļoti ceru,ka Anna Shirley teiktas,ka tas ar laiku izzudīs ir patiess,jo ja šādas sajūtas būs katrās attiecībās (kaut vai tikai sākumposmā) tas būs neciešami..

Man šķiet, ka ir liela atšķirība, vai puisis jau laicīgi paziņo, ka, piemēram, nākamajā piektdienā ies ar draugiem iedzert aliņu, vai arī pāris sarunā vakaru pavadīt kopā un tad iepriekšējā dienā puisis paziņo, ka tomēr nebūs ar meiteni, jo ir sarunājis kaut ko ar draugiem. Tas ir diezgan pretīgi, es būtu nikna :-D
Pašai attiecību sākumā bija pirmais variants (arī tagad reizēm ir) - draugs reizēm uz visu vakaru satiekas ar draugiem vai aizbrauc uz kādu pasākumu viens, bet tad viņš parasti jau nedēļu iepriekš paziņo to. Bet nu mēs esam citādāks pāris, mums ļoti patīk būt kopā, tāpēc nemēdzam viens otru pēdējā brīdī uzmest, kad otrs ir rēķinājies ar kopābūšanu.

Pazīstama sajūta :) Kad vēl pirmos mēnešus tikāmies, es parasti biju tā iniciatore, kas piedāvāja, ka varam tikties šajā vai tajā dienā. Un pamatīgi uzmetu lūpu, ja viņš paziņoja, ka jau sarunāts ar draugiem un labāk, ja viņi paliek savā džeku kompānijā. Jo vairāk grauza tas, ka es ar tiem draugiem biju iepazīstināta un tad nesapratu, kas par lietu. Ar laiku, ar dažādiem pasākumiem, sapratu, ka viņi tur reāli savas veču runas runā un es pat līdzi tām nesekoju. Bet pavisam šī saskumšana pārgāja tad, kad viņš sāka savas jūtas atklātāk izrādīt gan tikai man, gan citu klātbūtnē. Tātad - pārliecība ir atslēga uz mierīgu prātu :)

Nav tā, ka puisis atceļ plānus pēdējā vakarā, parasti viss tiek izdomāts un paziņots iepriekš, vēl pieklājības pēc pajautā, vai es neiebilstu, tāpēc reāla iemesla apvainoties man nav. Tas arī liek justies tik muļķīgi. Jo ar galvu saprotu, ka iemesla apvainoties man nav. Taču vienalga sēžu nobesījusies, dusmīga uz viņu un uz sevi, ilgojos būt kopā un pati nesaprotu, ko darīt.
Pa lielam puisim to nestāstu, negribu atstāt trakās iespaidu, kura viņu ierobežo un nekur nelaiž, un čīkst.
Savas attiecības esam noformulējuši kā attiecības nepilnu pusgadu, bet jau pirms tam bijām pazīstami. Uz draugu pasākumiem lidzi neeju, kaut gan viņus visus pazīstu, jo: "tev taču tur nebūs, ko darīt, tur notiek puišu lietas, tev nebūs interesanti". Un visdrīzāk tā arī būtu :-D
Nomāc tā muļķīgā sajūta, kuru es nespēju kontrolēt, lai kā arī censtos, laikam atliek tikai cerēt, ka attiecībām ejot uz priekšu, ar laiku tas pāries.

Kā veicas ar laiku?
Manuprāt, nevajadzētu būt tik izmisīgi tā, ka sanāk par katru sīkumu gandrīz besīties tev. Gruzies, bet nekas no tā nemainās, jo viņš jau nezina, kā ir patiesībā, jo tavas atbildes bijušas tikai ''jā, jā, nav iebildumu, viss labi''.

Man ari sakuma gribejas laiku pavadit kopa, besija ja bija citi plani :-D tagad jau pargaja, bet tapec, ka esam preceti un visu skaidri un gaisi norunajam un viens otram busim pirmaja vieta... mums patik but kopa, abiem, tapec zinu, ka nebus ta, ka vins daudz pavadis laika bez manis, lielakoties pavadam laiku abi kopa, ari tusinos, nem lidzi ar draugiem ari... varbut puisis nav no tiem, kuram patik daudz laika pavadit tikai ar meiteni, grib tikai ar chaliem... tas viss butu jaizruna laicigi, lai nav ta ka uzskati krasi atskiras par kopa pavadamo laiku. Bet uzmest gan nav forsi, ja norunajat...

Uzmešana vienkārši parāda attieksmi. Bija tāds, kad nu galīgi sagribas, tad pats padod ziņu un nekādu plānu nav, kur pēkšņi var aizskriet aiz garlaicības.

Saprotu, ka skan aizskaroši un diskriminējoši, taču ir jauki norādīt vecumus pat tad, ja šķiet, ka tam nav nozīmes. Ja tāda problēma ir attiecībās 30+, tad tur ir daudz problēmu, ja Jums ir 20-25, tad iemācies melot un tēlot, izliekoties, ka Tev nekas no tā visa nerūp, ej uz tikšanos ar draudzenēm, ej uz kino, ej uz pasākumiem, priecājies, atpūties pat tad, ja gribi mājās skaitīt minūtes līdz draugs pārradīsies vai uzrakstīs kādu ziņu. Tajā vecumā vīriešiem/puišiem ir svarīgi apzināties, ka vienīgās robežas ir noteikuši viņi paši un otra pusīte neko neuzspiež un nezāģē.