Man liekas ka teikšana ka mīl un stulba attieksme ikdienā arī neliecina ka mīl. Tas mīl vai nemīl ar laiku man nav svarīgs kā izteiciens. Galvenais kāda ir attieksme un vai ir sapratne un respekts. Bet tā, nē, nav pateicis, es arī neesmu.
Draugs nekad, bet, kad paretam es aizsviļos, tad gan viņam ir sajūta, ka neesmu sieviete, bet atomsprādziens. :-D Strīda karstumā es parasti nedomāju ko runāju, ir gadījies pateikt, bet draugs uztver neitrāli, zin, ka esmu dusmīga, un tad labāk ar mani nerunāt. :-D
Es arī varu kko skarbāku pateikt, pēc tam nožēlot. Bez psihošanas vai atomsprādzieniem pieminētājiem, bet es saprotu, ka tā var gadīties. Nemīlu - tas tā spēcīgi, par šo laikam vairāk aizdomātos. Iespējams, ka varētu piedot kādā kritiskā gadījumā, ja tā nav taisnība un nav regulārs uzvedības stils teikt tik "skaļus vārdus". Bet teikusi vai saņēmusi šādu tekstu neesmu.
Nekad nemētājos ar vārdiem tādiem kā "nemīlu" vai "šķiramies", "zvēru" u.tml. Uzskatu to par ļoti lielu muļķību, ja nevari savaldīt savu mutvārdu caureju kaut kāda štrunta kašķa laikā. Ja man kāds ko tādu pateiktu, tad nāktos atbildēt par saviem vārdiem ļoti nopietni. Par laimi, neviens nekad nav atļāvies ko tādu pateikt, lai cik nopietns strīds būtu bijis. Visiem ir pieticis saprāta nerunāt aplamības.
Man šķiet, ka kaut kas ir krājies tieši tajā "mīlēšanas" ziņā un tajā karstumā pār lūpām nācis tas, ko varbūt kādu laiku gribējis pateikt, bet nespējis? . Bet, iespējams, tikai sprādziens. Nomierināsies un padomās, ko teicis.
Nemīlu - ja visādi citādi attiecības būtu spēcīgas, labas, bet kkāds krīzes posms - es iespējams,nenoticētu un varbūt piedotu pie ļoti laba paskaidrojuma. bet karsta strīda laikā - "šķiramies" gan nepiedotu. Tad teiktu: OK! Nepiedotu tāpēc, ka baidītos turpmāk justies nestabili attiecībās un, ka "šķiramies" varētu atkārtoties un attiecīgi arī pārdzīvojumi, kas tam nāk līdzi.
Man šķiet, ka kaut kas ir krājies tieši tajā "mīlēšanas" ziņā un tajā karstumā pār lūpām nācis tas, ko varbūt kādu laiku gribējis pateikt, bet nespējis?
Manā gadījumā bija tieši šādi. Tie maģiskie vārdi nemaz nebija izteikti, bet šķita, ka viss tāpat notiek arī bez teikšanas. Un tad nāca strīds. Un "nemīlu". Un tad beigas, jo, ja nemīl, tad nav ko.
Es gan neuztveru nopietni ko cilvēki saka strīdoties. Ja baigais strīds, tad visādi brīnumi nāk ārā cilvēkiem. Noteikti jāņem vērā attiecības, ikdienu, vai tas ir ierasti tā, kāds tas strīds utt. Nevar laikam tā viennozīmīgi pateikt.
cilvēki ir dažādi, un iespējams, ka daudziem strīda laikā ko tādu izspļaut ir normāli un neko nenozīmē. bet es pārāk labi pazīstu savējo, lai zinātu, ka viņš nekad neko tādu neteiktu, ja tiešām tā nejustos. bet līdz tam diezin vai nonāktu, pa daudzajiem gadiem jau esmu iemanījusies redzēt viņam cauri un to jau būtu pati pamanījusi. līdz ar to, mūsu gadījumā tās būtu stabilas beigas.
Pa daudziem gadiem esam stridejusies un pamatigi, kas tik nav sarunats. Tacu nevienam no mums nav prata ienacis metaties ar milu , nemilu, nu kads sakars?
Nē, neesmu neko tādu teikusi un arī man tas nav teikts. Es negribētu būt kopā ar cilvēku, kas strīda laikā var sarunāt sazin ko un pēc tam izturēties, it kā nekas nebūtu bijis.
Nekad nav pateicis neko tādu lai arī kāds strīds būtu bijis. Un arī es neesmu pateikusi, neesmu pat padomājusi neko tādu. Bet lielās dusmās man ir ļoti grūti pateikt ka mīlu. Nu piemēram es esmu ļoti ļoti dusmīga un draugs izdomā pajautāt vai mīlu viņu (protams viņš to pats zin), tad man uz viņu vēl lielākas dusmas, jo tādā brīdi negribas neko jauku viņam teikt. :-D
Es laikam būšu viena no tām sliktajām, kas strīda karstumā var pateikt tādas lietas, ko pēc tam tiešām var nožēlot. Pēc šīs diskusijas, neviena ar mani kopā nebūtu laikam tad, bet es apzinos, ka man ir problēmas ar emociju un dusmu savaldīšanu, es pie tā strādāju, iet arvien labāk un labāk, bet esmu pateikusi nemīlu, šķiramies un ne tik to vien....
595
