Interesē, manuprāt, jo nezini un diez vai kādreiz uzzināsi, kā būtu, ja būtu.
Kā tikt galā, nezinu. Man gan tas, ka vēl jorpojām domā par to otru, liek domāt, ka no visas sirds tomēr nemīli savu puisi (bet varbūt tas tā normāli un es neko nesaprotu). Esmu bijusi līdzīgā situācijā - iepazinos ar ārzemnieku, abi iemīlējāmies. Kādu laiku par viņu domāju, izdzīvoju situācijas ar viņu kopā, likās tāds misters perfektais, bet, parādoties jaunām jūtām, uzreiz sāku uz visu to situāciju ar ārzemnieku skatīties citādāk, reālāk - vairs nelikās tik foršs, tik lielisks, un vienkārši vairs nevajadzēja viņu. Viņš pat uzrakstīja tajā laikā, kad satikos ar to jauno, un lai gan tieši pirms sākām tikties, es vēl par to ārzemnieku vēl "sapņoju", tāpat tajā brīdī, kad uzrakstīja, bija tāds "meh..", vajadzēja tikai to jauno. Un es pat nevarētu teikt, ka mums jau tur bija kaut kāda baigā mīlestība. Pats sākums. ;-)