Aizdomājos par mīlestību.

Man šķiet, ka mīlestība ir tad, kad ..otra prieks rada Tevī vēl jo lielāku prieku, bet skumjas.. vēl jo vairāk sažņaudz sirsniņu :) Nedefinēju.. tikai filozofēju :)

Varu teikt, ka ļoti mīlu savu draugu, bet taureņi vēderā gan nedejo. Tas vairāk ir attiecināms uz iemīlēšanās posmu.
Mana mīlestība izpaužas ar neviltotām rūpēm (dēļ cilvēka, kurš tikai patīk, varu protams izdarīt ko labu, bet ne regulāri), kopīgas nākotnes saskatīšana ar šo cilvēku, regulāra otra viedokļa pieņemšana un uzklausīšana, otra cilvēka mīnusu pieņemšana ilga laika periodā un spēja ar to samierināties.
Mani vienkārši ļoti rūp viss, ka ir saistīts ar šo cilvēku, ieskaitot visas problēmas. Plus vēl ļoti liela cieņa pret šo cilvēku, kādu neizjūtu pret nevienu citu kas nav mana ģimene.

Hmm...viens no variantiem varētu būt - to, ko citu dēļ tu izdarīsi tikai savtīgu motīvu vadīta (arī materiālu), to tu tāpat vien, pat neiedomājoties par šādiem aspektiem, izdarīsi sev mīļā dēļ. Prasti, brutāli, bet patiesi.

Mīlestība - tā ir tāda slimība, kad nestrādā galva, mirdz acis, deg vaigi, trīc rokas, dreb balss un ir nežēlīgs sausums mutē.;-)

xanax - nu nezinu gan, nepiekritīšu. Nezinu cilvēkus, kuriem 10-iem gadu ir sarkani vaigi un sausums mutē.

Traki, ka visu dzīvi jādzīvo ar drebošām rokām :D

Es vienmēr biju pilnīgi pārliecināta par to, ka esmu savas dzīves laikā paspējusi iepazīt mīlestību. Uzskatīju, ka mana pirmā mīlestība vienmēr paliks atmiņā kā īstā un vienīgā. Tāpat, esot attiecībās, otram cilvēkam teicu, ka mīlu un biju par to pilnīgi pārliecināta, taču, ejot laikam, izjūkot attiecībām, sapratu, ka ne velna neesmu mīlējusi un ka, visticamāk, nemaz nemāku mīlēt, jo vienmēr mīlestību kļūdaini biju jaukusi ar pieķeršanos, iemīlēšanos, bet vēl mazliet vēlāk - ar pieradumu. Viss mainījās, kad satiku vīrieti ar kuru esmu kopā tagad. Es iemīlējos viņa dvēselē, viņa būtībā, mūsu sarunās. Ilgu laiku mūsu attiecības, kuras bija grūti kaut kā definēt, bija garu, atklātu sarunu pilnas, pilnas ar dažādiem piedzīvojumiem, emocijām. Pilnas ar pilnīgi visu, izņemot fizisku tuvību - mēs nebijām labākie draugi, bet nebijām arī pāris šī vārda standarta izpratnē. Un tad pienāca viens mirklis, viens moments, kad es, skatoties uz viņu, sapratu, ka es būtu gatava uz mūžu atteikties no fiziskajām baudām, no iespējas veidot ģimeni, lai tikai varētu būt blakus šim cilvēkam, elpot ar viņu vienā ritmā, just viņu savā tuvumā. Tad arī sapratu, ka tā ir mīlestība un ka pirmoreiz tādu piedzīvoju - šo vēlmi pēc otra cilvēka, šo vēlmi ziedot visu, lai tikai sajustu šo cilvēku sev blakus tik ilgi, cik ilgi vien būs ļauts.
Pagājis laiks un nu jau esam stabils pāris, taču, atceroties visa sākumu, esmu laimīga, ka mūsu stāsts sākās tieši tā un ne citādi, jo cita scenārija gadījumā es, iespējams, nekad nebūtu iepazinusi tādu mīlestību, kādu to pazīstu tagad. Tāpēc, manuprāt, mirklī, kad cilvēks to sajūt, tad arī saprot, ka jā, tā ir mīlestība, un sajaukt to ar pieķeršanos vai iemīlēšanos vairs nav iespējams. :)

dr567309, vismaz sākumstadijā tā notiek. Pēc tam gan tie simptomi pazūd.:-|

sākumstadijā tā ir iemīlēšanās...Ak, ja es varētu saskaitīt reizes, cik esmu iemīlējusies - man ar rokām un kājām nepietiktu. Cik ātri atnāk, tik ātri arī aiziet :-D Nu labi, tagad vairs nav tik traki, bet kādreiz..uhh un ahh! :-D

Pārlasīju savu tekstu un bāc, tie tak ir paģiru simptomi.:-D

Ha ha! Es tikko paskatījos datora stūrītī kas par dienu.. un gandrīz nokritu, kad ieraudzīju piektdienu. Bet tad.. 00:05. Viss kārtībā :-D

bet kādreiz..uhh un ahh!

dr567309, tas neizklausas pēc iemīlēšanās, bet pēc kaut kā cita.:-P

Tā tava "pieķeršanās" manā uztverē arī ir mīlestība. Priekš manis ir divi jēdzieni "mīlestība" un "iemīlēšanās". Mīlestība ir tā, ko jūtam pret tuviem cilvēkiem, iemīlēšanās - pret cilvēku, ar kuru vēlies veidot attiecības. Gandrīz vai pat vienādības zīmi gribas likt starp iemīlēšanos un seksuālu tieksmi (cilvēki, kam sekss ir tikai sekss un nekas vairāk, noteikti nepiekritīs), nu, bet tas konkrēti par mani, vismaz tas tā vispārinot - ar ko atšķiras draugi no cilvēka, ar kuru gribi veidot attiecības. Ar abiem taču ir patīkami būt kopā, uzturēt kontaktu, ilgojies utt, bet tie otrie tam visam klāt piesaista arī seksuālā ziņā. Beigu beigās man liekas, ka visu uzrakstīju tādā kā putrā, bet secinājums tas pats, kas sākumā - es uzskatu, ka mīlestība ir tā pati pieķeršanās.
Ok vesela rindkopa veltīta vienai tavai frāzei. :-D
Kā saprast, ka cilvēks mīl kādu? Atkal gribas atsaukties uz manis iepriekš rakstīto un pajautāt, vai tu domā mīlestību vai iemīlēšanos (pēc maniem kritērijiem). Katrā gadījumā mīlestība (pret jebkuru tuvu cilvēku) manā uztverē izpaužas kā rūpes, uztraukums, ilgas, jau pieminētā priecāšanās par otra prieku, cilvēka pieņemšana tādu, kāds viņš ir utt. Aj, varētu turpināt vēl daudz un dikti.

Tā tikai izklausās! :-D Es tiešām agrāk baigi ātri un daudz samīlējos! Bet nu...tas nebija te. Tas bija pilsētā ar miljoniem vairāk iedzīvotāju kā mūsu visā valstiņā :-) Joprojām šķiet, ka tajā pilsētā ir grūti neiemilēties teju katru dienu - metro, bārā, veikalā, uz ielas..visur super daudz foršu vīriešu. :-D

Tas ir tad, kad Tu pats sev saki "esmu par vecu, lai uzvestos kā nule iemīlējies pusaudzis". :)
Manuprāt, mīlestība sevī ietver visu iemīlēšanos tikai ir pāraugusi idealizācijas posmu. Nevis tev vajag vai gribi, bet tu gūsti prieku no elementāras esības.

Atkarīgs no katra cilvēka jūtu pasaules. Cits mīlestību burtiski jūt ar savu ādu, cits vnk zina, ka mīl... Un vēl n-tās variācijas pa vidu.
Es neesmu diži emocionāls cilvēks. Man mīlestība ir izvēle, pieķeršanās, pieraduma, cieņas un draudzības mikslis. Es neko savā vēderā nejūtu, nekūstu nonstopā no domas par vīru, īpaši neskumstu, ja viņš ir prom, spētu turpināt dzīvot arī viena, bet.. esmu gatava viņam sekot kaut uz pasaules malu, ja viņš lūgs; vai atdot par viņu savu dzīvību. Tā vienkārši ir. Un mēs esam viena komanda.

Jūs kādreiz esat mīlējušas 2 dažādus cilvēkus vienādi? Tādā ziņā, ka atpazīstat sava sajūtas un variet pateikt - jā, mīlu, jo jūtos tāpat kā toreiz?
Man kkā šķiet, ka jaunībā tas bija tā kā neprātīgāk. Pie tā cilvēka pilnīgi velk, viņa tuvums rada tādu kā laimes sajūtu un viss cits šķiet mazsvarīgs. Gadiem ejot, laikam saprāts šitam visam pretojas un mēģina to kontrolēt. Hmm, vai arī vnk pareizo cilvēku vajag... :D

Man liekas, ka pareizo cilvēku vajag. Vienkārši ar gadiem tā iepriekšējā pieredze pietur pie zemes un izvēlīgums pieaug, jo zin ko grib un ko nē. Domāju tā, jo zinu gadījumus kad ap 50 cilvēks tā jūtas un pat apprecas :)

Piekritīšu Wallee variantam. Jā, nu... ko varu pieminēt - attiecības veidot nav viegli, jo tur ir jārunā, jāpieņem noteikumi, lai viens otram netraucētu, tas ir balanss starp vienmēr kā jauna izdomāšanu, mīlestības un kaisles izrādīšanu un spēju dot otram atpūtu no sevis. Uzvar tie, kuri abpusēji spēj ilgstoši to "laivu" spodrināt, jo tad ir vieglāk braukt un var izturēt viļņus.;-)

Mīlestība ir forša. Nevaru sagaidīt,kad kādu mīlēšu. (l)