Es nejūtos nekāda supermamma un nezinu, kam to var pielāgot. Jūtos kā parasta mamma, kas spēj pagūt visu, ko vēlas ar zīdainīti uz rokām. Gan sportot, gan organizēt apjomīgus un mazāk apjomīgus pasākumus, pelnot naudu, gan uzturēt māju kārtībā, gatavot pilnvērtīgas maltītes, gan izgulēties, gan izglītoties, gan piedalīties dažādās "ballītēs" ar draudzenēm, gan īstenot visādus DIY projektiņus bēbītim, tūliņ sāksies šūšanas kursi, plānoju lietas, kuras vienmēr esmu gribējusi īstenot, plānoju vairāku nedēļu ceļojumu pa Eiropu vasarai, utt.
Varbūt tādēļ, ka nav personīgas pieredzes, bet pagaidām nesaprotu tās tagad tik populārās pēcdzemdību depresijas (vai tā ir reāla lieta vai arī tāda modes tendence sev pievilkt klāt šo vārdu salikumu, kad vienkārši uz brīdi deguns nokāries, kas dabīgi var gadīties jebkuram). Jūtos laimīgāka, iedvesmotāka, darošāka un varošāka, kā jebkad agrāk. :-)