Brīnum-mammas!

Zinas tante- bet iedomājies situāciju, kur tas tēvs, kurš bērnu vilka aiz rokas sakot neaiztiec utt pirms tam desmit reizes ir gājis ar bērnu uz veikalu skaisti un tieši tāpat skaidrojot un pļāpājot kā tava piemēra pirmais tēvs. Bet 11.reizē tai dienā tēvs bija apslimis, bērns sajuties īpaši niķīgs, mājās gaida tāda pati apslimusi sieva, auto saplīsis un jāskrien ātri uz pēdējo autobusu, bet pirms tam jāpaspēj vēl ātri sapirkties? Un tu viņu esi ieraudzījusi tieši tai vienā reizē un izdari no tā secinājumus. Es protams te samodelēju diezgan sarežğītu situāciju, bet tas ir tas, ko es vienmēr sev pieaaku, kad prātā kāds velniņs liek kādu nosodīt- es taču nezinu, kam šie cilvēki ir tikko izgājuši cauri, ko pārdzīvojuši. Kuram gan negadās būt neiecietīgākam un nelaimīgākam kādreiz. Kļūšana par māti taču neatceļ ikdienas nedienas.
Visi, kas ir saviem bērniem līdzās un cenšas patiesi un no sirds viņus mīlot un vēlot viņiem to labāko ir supermammas un supertēvi manās acīs.

Nez kāpēc mani šī diskusija ļoti aizrāva. Daudz domāju un nonācu pie atziņas-
par brīnummammām manās acīs kļūst tās mammas, kuras ir ziedojušas bērniem visu savu dzīvi, audzinot tos nestandarta situācijās, noliekot malā jebkādu savu ego.
Buu mamma- iznēsāt, izaudzināt 8 bērnus (protams, ka ne viena viņa tāda. Bet, pat nestādos priekšā. Iznēsāt, dzemdēt, izaudzināt utt.),mammas, kuras audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Neviens, kurš to nav piedzīvojis,nespēj iedomāties, kā tas ir, kad principā visa ikdiena pakārtota bērnam, un, ne jau 2, 3,4 gadus, bet visu dzīvi.
Mēs pārējās, manuprāt, esam labas mammas. Un tieši tik labas, cik spējam būt.
Tas nav varoņdarbs sakopt māju, aiziet pie manikīra utt.- drīzāk pareiza laika plānošana un, reizēm savu kaprīžu nolikšana malā. Bet, tas viss ir tik pārejoši- tās negulētās naktis beidzas un, principā ar trīsgadnieku jau var darīt kopā pilnīgi visu + bērni taču kādā brīdī sāk apmeklēt bērnudārzu, skolu utt.

Aijaijaaa, liki atcerēties mātes, kuras rúpējās par bērniem ar īpašām vajadzībām - tiešām apbrīnojami!

Pasadena, jā. Man ir brālis ar diagnozi BCT. Tāpēc ļoti labi redzu un zinu, ko tas ir prasījis no vecākiem. Kā arī šajā sakarā esmu satikusi ģimenes, kurās bērni aug ar krietni smagākām diagnozēm. Tā viņu izturība un cīņasspars un pozitīvā attieksme pret dzīvi ir tas, ko daudziem vajadzētu pamācīties.

Mana Mamma IR brinumMamma..vispar nesaprotu kaa mus 8!!!!!! izaudzinaja un apchubinaja, vel stradaja un visu darija viena pati...

Man bija līdzīgi, tikai mana supermamma, kas viena izaudzināja mūs 6 (no 8, divi lielie bija jau lieli), apčubināja un strādāja, bija...tētis (l)..

Aijaijaaa, tad jūs visa gimene manās acīs esat apbrīnojama :-)