Mēs bijām kopā aptuveni pus gadu... Biju pateicīga, ka viņu satiku, bieži domāju "Kā man paveicies!", viņš bija tāds perfektais. Izturējās tā kā neviens nekad līdz šim. Kad izlēmām par labu bērniņam, jo abiem šķita, ka ir neparasta saskaņa un arī vecuma ziņā būtu jau laiks, kā arī abiem labas darba vietas, viss mainījās... Viņam darbs kļuva vienīgā prioritāte, tad viņš to zaudēja- sākās emocionāla vardarbība, kas tā arī nebeidzās. Apbrīnoju savu naivumu! Un tagad uzskatu, ka būtu naivi cerēt, ka kas mainītos. Ikdienā ir viena vienīga pazemošana, emocionāla terorizēšana-vardarbība, vainošana. Esmu tik daudz raudājusi un viņš ir absolūti vienaldzīgs. Pāris dienas pat nav atrakstījis, pajautājis, vai viss kārtībā, kā jūtos... Viņš regulāri paceļ balsi. Ja lūdzu piedošanu vienkārši kaut miera labad, pazemojos, lai arī nav pat pamata tam visam, viņš atgrūž vēl vairāk un ir pat pateicis "Nē, es tagad dusmošos un nepiedošu".
Cerams, vismaz kāda mācīsies no manas kļūdas.
No vienas puses saprotu, ka bērniņš ir svētība, dārgākais, kas var būt, taču no otras puses, šķiet, ka pasaule grūst, ir tik ļoti bail, tāda neziņa un nedrošība par nākotni, nemitīga trauksmes sajūta.
Kā būs ar palīdzību no viņa puses? Nezinu. Vairs ne par ko neesmu pārliecināta.
38
