Spītīgums

es tagad iespītējos un neatbildēšu Tev :D

Saprātīgās devās - laba īpašība. Tāpat kā egoisms, piemēram. Vai darbaholisms. Tikko kā par daudz un nevietā - tā jau slikta.

Kur ir robeža, ja ir par daudz? :-D

Hmmm... Kad sāk darī tā, kā "iespītējies", lai gan ar prātu saprot, ka pašam būtu labāk, ja darītu tā, kā citi jau no sākuma teica...?
.
Ar "mani te neviens neizrīkos" viss ir labi, kamēr trešā puse tevi izrīko izrīkošanas pēc, lai parādītu savu varu vai ko tādu. Ja tu vairs neredzi atšķirību starp "mani izrīko" un padomu, ieteikumu, cita cilvēka pieredzi, jā, arī priekšniecības rīkojumu, nu tad jau ir problēma.
.
Arī vecā labā "mīļā miera labad" piekāpšanās nav slikta lieta, atkal jau, saprāta robežās. Mēs tomēr dzīvojam sabiedrībā. Reizēm var un vajag iziet uz kompromisiem.

Manuprāt, to īpašību var izmantot gan labos, gan sliktos veidos. Man gan sanāk no sērijas darīšu tā, kā pati gribēšu.

Spītīgums labs tādā ziņā, ka var dot sparu iet uz mērķi, nelaist vaļā un to sasniegt. Slikts tad, ja neklausies vispār, ko saka citi, neņem nevienu vērā, jo redz tev tā vajag.

Piekrītu par saprātīgām devām. Izvairos no cilvēkiem, kuriem ir izteikti svešs jēdziens "kompromiss" un uzskatu, ka darbā tādi bieži apgrūtina darbu citiem (es nerunāju par gadījumiem, kuros kompromiss vienkārši nav iespējams).

Atkarībā pret ko iespītējas.

Prieks manis tads termins kaa kompromisa neeksistee, diemzel.

Svarīgi, lai spītība izpaužas apńēmības formā sevis labā.

Neesmu spītīga,ja ir iemesls izrunāt problēmu,tad izrunāšu.

Man šī īpašība ir ļoti izteikta, bet nu jau es to protu pielietot kad tas ir nepieciešams, piemēram, darbā.
Attiecībās cenšos neiespītēties, jo tas var ļoti kaitēt. (t)

Manuprāt, vairāk negatīva kā pozitīva īpašība. Spītība bieži traucē saredzēt reālo situāciju, pieņemt saprātīgus lēmumus, traucē attīstībai dažādās jomās. Reizēm šķiet, ka cilvēki spītību izmanto kā aizsargķiveri, lai neanalizētu notikumus, nedomātu, nemainītu domas, neattīstītos, jo vieglāk ir spītībā piecirst kājiņu un palikt pie sava-laba vai slikta, pareiza vai nepareiza.
Par pieminēto piemēru, kad kāds izrīko par daudz-ir jau arī iespēja reaģēt uz tādu situāciju saglabājot cieņu un adekvātu uzvedību. Ar konstruktīvu sarunu.

Ja ar spītīgumu saprotam to, ka cilvēks pieņem lēmumus, vadoties nevis no saprātīgiem un loģiskiem apsvērumiem ko iesaka citi, bet izejot uz principu - būs tā kā es izdomāju tikai tāpēc, ka to izdomāju es un pofig, ka rezultāts nav optimāls, tad tā ir IZCILI STULBA īpašība! :D

nu tā pat kā godīgums. es esmu godīga un tā ir laba īpašība. bet es bez bremzēm saku visiem, ko domāju, pat, ja tas aizvaino citus un ir pavisam lieki, bet attaisnojos ar savu lielo godīgumu, tad tā ir slikta īpašība. slikta un kaitinoša. spītība saskarsmē arī ir kaitinoša. bet spītība pierādīt sev, ka spēj sasniegt to un šito, laba īpašība :)

Manuprāt, vairāk negatīva kā pozitīva īpašība. Spītība bieži traucē saredzēt reālo situāciju, pieņemt saprātīgus lēmumus, traucē attīstībai dažādās jomās.

Piekrītu šim viedoklim. Spītīgums savā ziņā ir nevēlēšanās ieklausīties citu domās, nespēja pieņemt kādreiz arī citu viedokli par pareizu, tāda aprobežotība būtībā. Jo nu nevar, nevar (lai cik gudrs vai pieredzējis cilvēks arī būtu) vienam cilvēkam vienmēr būt taisnība visos jautājumos. Ir jāprot saprast citi cilvēki arī no viņu skatu punkta, tā teikt iziet no saviem pieņemtajiem rāmjiem un normām. Vienmēr pastāvēt uz savu viedokli ne vienmēr būs gudrības pazīme, lai gan agrāk man tā šķita. :-)

Ja spītība palīdz sasniegt kādu dzīves mērķi, tad uzskatu, ka tā ir laba, bet divu cilvēku attiecībās, tā biežāk traucē, kā dod vēlamo rezultātu.