Diez kas nav. Tiešām, ko tas dod, ja dzīvojamā istaba normālā stāvoklī, ja koplietošanas telpas ir netīras, izpostītas, pussabrukušas. Sanāk, ka tam, kas ievācas pēdējais un viņu neapmierina netīrība, tas viss jāsakopj un jātīra vienam, jo ja jau ieprieķš bija tāda netīrība, tad jau tie, kas tā dzīvoja līdz šim, turpinās tā dzīvot.
Tas ir traki, ja cilvēkam nav kur dzīvot, viņam beidzot pienāk rinda uz dzīvokli un tiek šāda paskata telpas, briesmīgi. Ir viegli nosodīt otru, pateikt, ko tad nestrādā divi pieauguši cilvēki, bērni ir, paši nestrādā. Jāpiekrīt, ka daudzi dzīvo no pabalstiem, negrib strādāt, bet grib tikai saņemt. Bet ne visi šie pabalstu saņēmēji ir vienādi, ir tādi, kas uz noteiktu brīdi saņem pabalstus un viņiem pienāk rinda, piešķir dzīvokli, tad viņi iestrādājas un aiziet, viss dzīvē sakārtojas pa plauktiņiem. Ir dažādi gadījumi, tāpēc nevar visus bāzt vienā maisā.
Un es arī nepiekrītu, ka var salīdzināt bērnus no bērnu nama ar cietumniekiem, pilnīgas muļķības. Bērni neizvēlas savu likteni, viņi nav vainīgi, ja nonāk bērnu namā vai viņus adoptē u.t.t. Bet teikt, ka cietumnieki arī neizvēlas savu likteni, ir muļķīgi. Vēl jo vairāk, teikt, ka vainīgi ir viņu vecāki vai ģimene kopumā. Jā, cilvēkiem neiet viegli, daudz kas tiek pārciests ģimenēs, piedzīvots, bet teikt, ka tāpēc tā ir atbilde, ka viņi ir noziedznieki, nebūtu īsti pareizi. Jā, var piekrist, ka stāvoklis ģimenē, var būt par iemeslu, kāpēc cilvēka raksturs izveidojies tieši tāds, kāds tas ir, kāda izveidojas viņa pasaules uztvere, uzskati par dzīvi... bet ir arī citi ceļi, pa kuriem iet, lai vai kā arī katram būtu gājis, nav jāizvēlas noziedzības ceļš un jāvaino tajā ģimene. Ir labs teiciens: ''Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības'', tāpēc, arī tie, kas grib kā atbildi pateikt: man nebija citu variantu, bija jāzog vai jāveic citas noziedzīgas darbības'' padomā, vai tiešām tā bija. Un jāatceras, ka cietumā neieliks par vienu zādzību nelielos apmēros, tur nonāks, ja zags lielos apmēros vai regulāri tas tiek darīts vai tiek veikti citi noziegumi.
Bet nu arī par cietumniekiem nevajadzētu teikt, ka visi ir vienādi. Gan jau ir tādi, kas no sirds nožēlo izdarīto un iznākot no cietuma, ir gatavi mainīt savu dzīvi uz labo pusi, tiem cepuri nost par to. No tāda skatu punkta jāsaprot, ka ja viņam nav kur dzīvot, arī viņam ir nepieciešams valsts atbalsts, lai arī mēs, sabiedrība, uz to skatāmies nosodoši. Cilvēki ir daudz un dažādi, tāpēc, kā jau rakstīju, visus nevar bāzt vienā maisā.