Mājsaimniecei grūta dzīve

Esmu bijusi mājsaimniece un bez bērniem. Nekad neesmu teikusi, ka esmu pārgurusi un vīrs arī nekad nepārmeta neko, vēl jo vairāk viņam patika, ka esmu mājās, nestrādāju reizēm līdz vēlam vakaram, neesmu uzvilkta, nogurusi, aizņemta.
Man nebija grūti, jo tas, ko darīju patika, bijām nupat ievākušies savā mājā, bija daudz darbu, paliela teritorija apkārt, vispār bija pavasaris/vasara, nedaudz no rudens. Laiks foršs, par ko sūdzēties. :-D

Uhhh, ir bijuši periodi kad labprātīgi (vai arī nelabprātīgi) nestrādāju. Gandrīz nojūdzos! Garlaicīgi taču! Bet es studēju arī, tādēļ ja nav ko darīt, tad vienmēr ir ko darīt, ja tā var teikt. Pabeidzu studijas un iestājos atkal studēt, lai neaptrūkstas nodarbju, kad nav jāstrādā!

Jā ir grūti, bet psiholoģiski, nevis fiziski.

Ir jau dažādas mājsaimnieces - ir gan tādas, kas varbūt uztaisa pusdienas un reizi nedēļā izslauka grīdu (man viena tāda bija ļoti tuva persona), bet tēvs gan strādā, gan bērnus uz un no skolas vadā utt. Tad tiešām visiem ir jautājums, ko var darīt visu dienu mājās. Vīram to izturēt nav viegli. Bet ir arī tās mājsaimnieces, ka visus apčubina, izvadā mazos uz skolu un atpakaļ, gatavo ēst un māju tīra, uz treniņiem vadā bērnu un pagūst arī par sevi rūpēties, lai labi izskatītos. Tikai apbrīnoju un iedvesmojos. :-) Galvenais, lai abi apmierināti ar savām lomām un viens otram nepārmet.
Varu iedomāties, ka būtu mājsamniece, bet tikai pie noteikuma, ka ir bērni, par ko rūpēties, un māja, kur saimniekot. Tā, lai diena pašai šķiet jēgpilna un nodarbināta. :-)

Esmu majsaimniece. Ta kaa ir berns un maja, tad ir ko darit. Jaapcubina berns, kaut ko jasagatavo, diendusa kads hobijs vai kafijas pauze. Biju pasakusi uz sportu iet, bet paslaik nesanak. Tuvos nakotnes planos ir parvaksanas, kur bus jaiekarto maja un darzs, valodas vai kadi izglitojosi kursi. Sevi novarta ari neesmu atstajusi. Bet vai visu laiku taa gribetu, nezinu, gribetos tomer kadu pusslodzes darbinu, bet tas tikai, kad mazo vares aizsutit bernudarza. Bet vispar, ja majas kaut ko dara un, ja neguletas naktis, tad dazreiz nogurums kaa pec izkrauta oglu vilciena. :-D

ir jau visādi bērni, tādi kas lieku uzmanību nepieprasa, ir mierīgi, bet ir jau tādi kas ir aktīvi un visu laiku vēlas ko darīt aktīvāku. Protams,ka abos variantos bērns ir jāizklaidē un jāveido rutīna.
Domāju, ka kādā brīdī ir psiholoģiski grūtāk, jo bērns māk lieliski manipulēt.
Gribās jau attīstīties, mācīties, strādāt un būt saviem hobijiem. Ir jau mammas, kas saka ka var visu apvienot, bet kā minēju ļoti atkarīgs no apstākļiem un no paša bērna.

Arī domāju, ka tā mājsaimnieču problēma ir uzpūsta. Nu nav tas traki tikt galāar māju un bērniem, kopš kura laika taa ir kļuvusi par tik milzīgu problēmu? Drīzāk var runāt par sievietēm, kuras strādā, un māja ir kārtībā, bērni ir apčubināti un pati sakopta. Pazīstu ļoti daudzas tādas sievietes, un viņām visām ir kaut kas kopīgs- viņas nekad nav čīkstējuša par sīkumiem, kas, diemžēl, reti kurai sievietei, manuprāt, piemīt

Man ir lielas bailes no būšanas par mājsaimnieci.. :(
Vecāku ģimenē mamma bija mājsaimniece, kas par visu rūpējās.. par mums trijiem, par ēšanu, par kārtību, par visu, kas mājās notiek, bet tētis pelnīja naudu, un katrā strīdā pazemoja mammu ar izteikumiem:"Tu nekas neesi", "Tu esi nulle", "Tu nekam neesi derīga", "Nevienam tevi nevajag", "Tu esi bezsmadzeņu radījums" u.tml.
Tādēļ man ļoti negatīvas emocijas nāk, ja ir periods, kad esmu mājās un apdaru mājas lietas, vienmēr mēģinu aši tikt atpakaļ darbos- studijas, darbs.
Gribētos tikt galā ar to riebīgo sajūtu, un spēt izbaudīt laiku mājās un būšanu par mājsaimnieci, kas gatavo, rūpējas par mājām, ģimeni.. Nezinu, vai kādreiz sanāks.

Drīzāk var runāt par sievietēm, kuras strādā, un māja ir kārtībā, bērni ir apčubināti un pati sakopta.

Es uzskatu, ka, ja sieviete arī piedalās finansiālā ģimenes uzturēšanā, tas ir, strādā, tad vīrietim tāpat ir jāpiedalās arī saimnieciskajā dzīvē. Sievietes, kas paņem uz sevi pilnīgi visu, gan darbu, gan mājas, manuprāt, dara pāri ne tikai sev, bet sabiedrībai kopumā, jo parāda, ka tas ir normāli, ka sieviete sitās un sitās (darbā un mājās pēc darba), kamēr vīrietis var atnākt mājās un atpūsties pēc darba mājās nepaceļot ne pirkstiņa.

Ir bijis periods kad nestràdáju, domàju no bezdarbības sajukshu pràtà! Es arī stràdàjot paspèju èst uztaisīt un màju sakopt. Jà, bèrnu nav. Bet paskatoties uz draudzenèm- ir tàdas, kas ar 2 bèrniem paspèj visu un kaudze brīvà laika un ir tàdas, kas bez bèrniem un čīkst, ka grīda jàizmazgà :D

Protams, ja ir 10ha zemes un 2 bèrni un 3 govis un 5 cúkas, 10 vistas viss ir citàdi, tad tas logiski, ka ir grūti. Bet tupèt dzīvoklī bez pagalma un nespèt uztaisīt vakarinjas, hmm, jàatslèdz internets un tv :D

Būt mājās ar mazu bērniem visu dienu un visu ko paspēt - tas nav viegli. Daudz vieglāk ir strādāt, apčubināt bērnus (kuri paši ir gana patstāvīgi, jo jau ir lieli), un nedaudz vakarā piekārtot māju, kurā tāpat visu dienu neviens neuzturas un bardaku neveido.
Atkarīgs arī no dzīves platības - ja tā ir privātmāja, darbu tur netrūkst arī bez bērniem.

Būsim atklāti, ir mājsaimnieces, kuras dara vairāk par algotiem darbiniekiem, un ir darbinieki, kuri dara vairāk par dažu labu daudzbērnu māti.. Visa mūsu dzīve tomēr ir izvēle un katram tās prioritātes ir citādākas!
Es sevi kā mājsaimnieci (vismaz bez bērniem) neredzu, varu paspēt visu savienot un nejūtos nekādi izsmelta.. neredzu arī nekādus mājas darbus 24/7, bet dzīvoju dzīvoklī un jau laicīgi zināju, ka māju uzturēt man nav ne laika, ne vēlmes, ne vajadzības.. līdzīgi es arī domāju par bērniem, vismaz šajā dzīves brīdī, kad man ir citas iespējas un intereses.

Tas nogurums ļoti bieži ir psiholoģisks - katru dienu viss, ko tu redzi ir bērnu puņķainie deguni, netīrie trauki un veļas kaudzes. Un tā nemitīgā mājas sadzīves plānošana - iepirkumi, gatavošana, uzkopšana, bērnu izvadāšana un savākšana. Aiz tā visa tu neredzi nekādu progresu, nejūti produktivitāti un sevis apliecināšanu, kā tas būtu, strādājot algotā darbā. Visa tava komunikācija ir ar pēc darba dienas sagurušo vīru vai citām rotaļlaukuma māmiņām, vai ar bērniem. Un katra iziešana no mājas vai vienkāršs atpūtas brīdis ir iepriekš jāieplāno, jāsaplāno un jāattaisno. Tā strupceļa sajūta parasti tiek izteikta kā 'es esmu nogurusi', lai gan patiesībā tas nogurums nemaz nav fizisks. Protams, ne visām tā ir, bet ir.

katra aprakstītā situācija liek noskurināties, kā arī tiešām piekrist, ka mājsaimnieces dzīve ir grūta.. un ne tikai grūta!

Būsim atklāti, ir mājsaimnieces, kuras dara vairāk par algotiem darbiniekiem, un ir darbinieki, kuri dara vairāk par dažu labu daudzbērnu māti.. Visa mūsu dzīve tomēr ir izvēle un katram tās prioritātes ir citādākas!

+++
Turklāt.. kāpēc kādai būtu jātaisnojas par to, ka viņa nestrādā? Un nav pat svarīgi, vai ir/nav bērni. Ja tā sieviete vēlas un vīrs ar mieru, tad nav nevienai tiesību teikt, ka viņa ir liekēde un obligāti visām jāstrādā strādāšanas pēc.
Pati nevarētu būt laikam mājsaimniece, bet nekad par prātā nav ienācis bākstīt kādai acīs, ka redz, nestrādā. Es strādāju naudas un prieka pēc, jo paldies Dievam, darbs nes ne tikai naudu, bet arī gandarījumu u.c. faktorus. Un ja kādai draudzene paspēj ar 2-3 bērniem visu, bet kāda mamma ar vienu nē - nu, nav korekti salīdzināt, nezinot situāciju. Bieži vien tās ir atšķirīgas.

Nū ir ļoti nesmuki spriest par citiem, jo nekad visas ģimenes, bērni, apdarāmie darbi nav vienādi.
Šobrīd dzīvojos pa māju ar bērnu (1,4 g). Es vai mirstu, cik smaga diena! Rīts sākās +/- ap 6, līdz 12.00 bērns vienkārši burtiski demolē visu, es tik spēju skriet un vākt. No 12.30 - 15.00 guļ, tad jāpaspēj nomazgāt traukus, savākt virtuvi, bērna mantas, citas dienas jāgludina, pašai jāpaēd. + es studēju, tad studijām jāatvēl laiks. Kad ceļas no diendusas viss riņķa dancis sākās no gala. Vakarā burtiski nav spēka. Kādi seriāli?
Skaidrs ir tas, ka bērns augs un diena mainīsies, taču tad nāks klāt jauni pienākumi, pulciņi..Tikai apbrīnot varu mammas, kam ir vairāk par vienu bērnu un lielāka dzīvojama platība. Protams, cits stāsts ir sievietes, kam bērni lieli (jeb to vēl nav ) un kas īpaši neraujas uzturēt kārtību. Bet man personīgi ir svarīgi, lai dzīvoklis ir tīrs katru dienu, ne tikai reizi gadā. (t)

it kā tīkoju pēc mājsaimnieces dzīves. Taču tas atkarīgs no tā, cik liela platība. Izslaucīt grīdas un visu satīrīt, ja tas ir +- 70 m^2 divistabu dzīvoklis, neprasa vairāk kā stundu. Ēst no rīta un vakarā - ne vairāk kā 2 stundas.
Pārējā laikā es tomēr gribētu uz pusslodzi strādāt.

Es runāju vairāk par to, ka taisa šovu mājsaimniecēm, lai tās atpūstos,un tēta nedienu sēriju iesākumā vienmēr stāsta, kā sieviete sūri grūti raujas mājās, kamēr vīrs ir darbā un mājās nepalīdz. Tas ir tas, kas liekas aplami. Jo es varu saderēt- ja sabiedrībā lielākajā vairumā būtu pieņemts, ka vīrieši sēdētu ar bērniem un būtu mājsaimnieki, tad sievas bļautu- kā tu tā sēdi mājās ar bērnu, kur ir mājas atmosfēra, a es raujos darbos. :-D

Neesmu mājsaimniece, bet liekas, ka šī "čīkstēšana" (laikam paveicies, jo man apkārt tådas nav, vismaz ne tādas, kas čīkstētu vairāk par jebkuru citu 'nemājsaimnieci') par grūtībām varētu būt kā dałēja pretreakcija tai brīnīšanai par to, ko gan nestrādājot var mājās sadarīt un no kā gan var nogurt. Turklāt pačīkst jau daudzi cilvēki, es tai skaitā, neredzu tur neko briesmīgu (nerunāju par hroniskajiem "viss ir slikti" gadījumiem, bet diez vai tādos nodarbošanās spēlē lielu lomu).
Raidījumā šo tēmu droši vien izmanto, jo pietiekoši daudz cilvēku var atrast tajā kaut ko pazīstamu, kaut ko, ar ko varbūt salīdzināt sevi.