Pavisan godigi. Attiecibas un berns.

neredzu kādēļ jānosoda tie, kuri pie bērnu radīšanas vēl neķeras arī 20 gados.Bet ko tu vari audzināt, ja pats vēl mīdies un nezini ko ar sevi iesākt?

++++
Un es tiešām apbrīnoju (diemžēl ne labā nozīmē) tos, kas bezmaz tikko no skolas sola, nekā nav, ne stabila pamata zem kājām, ne pieredzes, bet ņem un rada bērnus. Un nereti meitene ir bez vērā ņemamas izglītības, darba pieredzes, taču dzemdē bērnu, jo paļaujas uz vīrieti, ka viss būs labi, tikai tā var arī attapties viena ar bērnu, bez nekā.

Man tagad ir 28, divi bērni ir, kas arī ir mans gala numurs- vairāk bērnu nebūs. Pirmais bērns piedzima uz mūsu divu gadu jubileju. Man tas bija ļoti labs laiks Ja būtu gaidījuši ilgāk man šķiet mēs jau būtu pārāk pieraduši pie būšanas divata un ērtības- tad bērna ierašanās būtu lielākas un grūtākas pārmaiņas. Man bija ļoti svarīgi, lai vīrs aktīvi iesaistas bērnj kopšanā un audzināšanā. Ir protams bijuši pāris strīdi par audzināšanu, bet tas pa daļai ir arī kultūras atšķirību dēļ.
Vecumam ir maza nozīme manuprāt, jo kā jau te agrāk minēja nevar saelpoties, sabaudīt dzīvi uz priekšu. Bet man gan kopumā nav saprotams, kādēļ bērns reizēm tiek uzsvērts kā pasaules gals, dzīves baudīšanas beigas utt.
Uz teātri un koncertiem es neeju ar mazajiem, jo nepatīk traucēt citiem, bet kopš vecāka bērnu piedzimšanas esmu paspējusi paceļot vairāk kā jebkad, pastudēt, atklāt no jauna svētku svinēšanas prieku un citām acīm novērtēt savu vīru. Man nemaz nav sajūta, ka dzīve būtu iepauzēta. Tiesa gan mani mazie ir mierīgi. Ar nemierīgākiem tas var būt grūtāk, bet tāpat tas zīdaiņu vecums paiet un mazie izaug.
Pie tam man patīk doma, ka tad, kad man būs 40 man būs bērni jau salīdzinoši apzinīgā vecumā.

Man nav nekādas vēlmes šobrīd vai tuvākajā laikā plānot bērniņu un es nekad nedzemdētu tikai tāpēc, ka pulkstenis tikšķ, vai arī tāpēc, ka sabiedrība to uzskata par must pilnvērtīgām attiecībām. Mans mīļotais mani novērtē arī kā sievieti, nevis tikai kā bērna dzemdējamo mašīnu. Tomēr tas neliedz man saprast tās sievietes, kuras to vēlas un dara, pat, ja visa ikdiena tiek pakārtota tai mazajai atvasei, vai tad jums no tā sliktāk? Vienīgais, ko es nekad nesapratīšu - kāpēc bērniem dzimst bērni..(t)

Man 26, otrai pusei 28. Pagājušā gadā sagaidījām savu pirmdzimto, kuram šobrīd ir nepilni 4 mēneši.
Nu ko lai saka-kopš tā laika neesmu nogulējusi visu nakti, mazais ir daudz pa rokām, bet ciemos uzvedas labi. :D ar trīcošu sirdi braucām uz draudzenes kāzu ceremoniju, kad dēlam bija mēnesis, domāju, ka izbojās visus svētkus, bet viss gāja gludi.
Protams, dzīve ir mainījusies, man ir nopauzējusies karjeras attīstība uz šo laiku, esam tikai 1x izrāvušies no mājas bez mazā, bet galīgi nesūdzos - ārā pretīgs laiks, man nekad nav palicis šis ziemas laiks, kā arī aktīvā gripas laika dēļ ar mazo šobrīd braucam tikai pie savējiem ciemos.
Toties tieku palaista gan manikīru uztaisīt, gan pie friziera, kosmetologa, zobārsta, pa veikaliem pastaigāt... Un vannā pagulēt. :D domāju, ka tiklīdz sāksies siltais laiks un mazais jau būs stabils sēdētājs un tiks piebarots, atsāksies tāda pati aktīvā dzīve kā pirms tam, tikai nu jau 3atā :)
Tāpēc viss atkarīgs no otra cilvēka, kas tev būs blakus- ja ar visu jātiek galā pašai un nav, kas palīdz - ātri var aiziet uz īso. Īpaši, ja nemierīgs bērns.
Un bērnam 100% nekad nebūsi gatava. Es biju domājusi, ka esmu, bet kad ieraudzīju hcg ciparus un sapratu, ka esmu stāvoklī, biju drausmīgā panikā, raudāju 2 nedēļas no vietas. Te arī diskusiju toreiz uzcepu. :D

šāda tipa diskusijas nepārāk atbalstu. Kad ir īstais cilvēks, patiesa, labiem nodomiem pamatota vēlme un stabili ienākumi - tad arī būtu jārada bērni. Nevis 21 gada vecumā vai 35 gadu vecumā.
Jo plusi un mīnusi ir abos gadījumos un tikai no "daiļrakstīšanas" prasmēm atkarīgs argumentu iespaidīgums :D Par sevi zinu un saprotu, ka ja ne vēlā, tad jaunā mamma točna nebūšu. Redzu tam plusus, viennozīmīgus mīnusus nepārāk. Tēvs ir gandrīz 10 gadus vecāks par māti, tāpēc man ir viena "jaunā mamma" un "vēlais tētis" priekš salīdzināšanas :D :D :D Godīgi sakot - nejūtu vecuma starpību starp viņiem pilnīgi nemaz :\

Es uzskatu, ka jo ātrāk jo labāk. Visu var apvienot ja atrasts normāls partneris. Tpc partneri vnm jāizvēlas vecāku, apzinīgu.Nevis uztaisa bērneli ar klubotāju, un brīnās kādēļ aizgājis pat nepasakot neko. Gatavs nav neviens tam.. bet ja to dara vēlāk, tad liekas, ka tam mazāk var sagatavoties...jo tad cilvēks jau nostabilizējies labā darbā ar normālu algu, var sākt ceļot, un dzīvot sev...nevis domāt par bērnu audzināšanu. Normāli, ka uz 40 bērns jau liels. Bet ja tev 40 gados vēl 5 gadnieks jāaudzina, tad tas ir ļoti grūti.. āaa, un visi grib dzīvot sev un jebkurā vecumā.. Nevis kā daudzi domā, nu kad man būs 35. tad jau būšu veca un varēšu nodoties auklēšanai. ;-D Jebkurš tajā vecumā pateiks, ka tad dzīve tikai sākas. nevis beidzas pie pamperiem.

+ tā tīri filozofiski... Tās kas piedzemdē bērnu savos 20 gados, 35 gados bauda dzīvi jo bērnam jau 15 gadi. Bet tās, kas vēl mēģina saņemties, domā, plāno, gatavojas utt....līdz saviem 35 gadiem - tikai 50 gados redzēs svau bērnu 15 gadīgu. Un tādā vecumā ar bērnu daudz grūtāk jau tikt galā.. + nav teikts, ka arī 35 gados uztaisot bebuli nevar palikt kā vientuļā māte.. :-D

Es priecājos, ka esmu jauna mamma.Nekas nav zaudēts , viss ir forši, bet vēlreiz dzemdēt... nē nē nē , tad jau labāk nopirkt kucēnu un rūpēties par viņu

Pirmais piedzima 22 gados. Ar otro pusīti ilgi nebijām kopā, taču ārsti uzstādīja "ultimātu" - vai nu tagad vai iespējams nekad. Šeit tā gandrīz vai sausi secinājām, ka bērnus gribam, esam tajā brīdī pārliecināti viens par otru arī šķiršanās gadījumā (abiem vecāki šķīrušies, pat pēc 15 gadus ilgas laulības jeb attiecību ilgums mums neko nenozīmē). Piedzima mierīgs, bet negulētājs. Nu jau vairāk kā 2 gadi un nogulētas naktis ir ne vairāk kā 5. Mums ir lieliski vecāki, kas ņemas ar puiku kad vien var, arī pa naktīm. Manai mammai vēl nav 50 un ar viņu tiek lieliski galā, savukārt vīramāte ir aktīva 70 gadniece, bet pati atzīst, ka grūti. Šobrīd esam secinājuši, ka bērnus pēc 30 vairs negribam, skatamies uz saviem vecākiem un priecājamies - bērni nav pie svārkiem, aizlaiž pa brīvdienām uz Tartu pankūkas paēst, paucina mazdēlu ub tad atdod atpakaļ... Manā situācija ej nu sazin vai vispār gan otro dabūsim.
Attiecībās kā tādās ir grūti ko paredzēt, jo tas 1. gads ir traks un tur izlien ārā visi melnumi, it īpaši kā pāris saprotas extra grūtās situācijās un kā to atrisina.

Mēs vēl esam jauni! Nenožēloju neko! Mēs nekur neesam piesieti, visur braucam, visu daram. Citi draugi, kuriem nav bērnu daudz biežāk kaut kur netiek, nekā mēs. :-D Reāli mēs tiekam visur, kur mēs gribam tikt. Okey, uz teātri būtu pagrūtāk, bet ja nenormāli vajadzētu, tad aizietu arī uz turieni!
Esam gulējuši teltī, kempinga mājiņā, viesnīcā.. ceļojumā bijām. Es nesaku, ka ir tā it kā tā bērna nebūtu, bet man viņš ir tik svarīgs un mīļš, ka viss pārējais ir tīrie sīkumi. Galvenais, ka viņš ir ar mums un mēs baudam dzīvi visi kopā.
Arī uz draugu tusiņiem nereti dodamies ar visu bērnu, bet nu tie tiešām ir draugi, kuriem mūsu bērns nebesī un netraucē, jo viņš tiešām (vismaz pagaidām) uzvedas ļoti solīdi, bez histērijām un dārgu vāžu plēšanām. Kad pienāk gulēšanas laiks, tad parasti noliekam citā istabā gulēt un braucam pēc tam mājās ar taksi. Desmitām reižu sīkais ir pamodies no rīta savā gultā un noteikti nodomājis, kas pie velna?! :-D
Protams, ir arī pie omēm palicis, bet atstājam tikai vakarā un mēs parasti pa nakti/no rīta arī ierodamies pie tām pašām omēm uz gulēšanu, lai būtu mājās, kad mazais ceļas.
Man viss patīk! (l) Ir tik forši redzēt to prieku bērna acīs, kad ļauj viņam pabarot lamu vai paglaudīt kamieli, vai aizved uz akvaparku.. nu, tām visām lietām ir cita kvalitāte. Ne vien pats priecājies, bet vēl dubultā esi pārlaimīgs par to, ka tavs bērns ir tik laimīgs.:-D

Man 22 gados piedzima bērns. Neko nenožēloju. Dzīvi var baudīt jebkurā vecumā, bet vai maz 35 gados vēl varēsi palikt stāvoklī nevar zināt, tā laimes spēle. Un ja gribi tik 1 bērnu tad vari jau gaidīt tos 30...
Un vispār ir taču arī omas, veselas divas pat ideālā variantā...Man tādā ziņā paveicies, varam iziet ja ir vēlme, ir kam atstāt. Tiem kam nav..Nu atmet tos pāris eiro auklei tad...Nav jāņem visur bērns līdzi vai jāpiesien sevi pie mājas..Tā jau ir katra paša izvēle.. Kā veidot savu dzīvi ar bērnu.

Man nupat apriteja 27 in nespeju sevi iedomaaties kaa maati.:) Protams, zinu ka it gimenes kas ar visiem berniem celo uz nebedu. At zidainiem gruti celot seviski ar lidmasinu. Briesmigi ja berna del citiem pasazieriem jaacies. Es kad lidoju tad 60s no rita jau zidainis klaigaaja in pilnigi gribeejas teikt lai apklusina savu siici.

Man tūlīt būs 27, bērna nav, stāvoklī neesmu un tas baigi uzdzen šermuli.. :( gribējas būt jaunai mammai (bet ne 20-22 gados), i nekā..

Man ir 27 gadi, bērns piedzima 26, esmu ļoti apmierināta, jutos nobriedusi psiholoģiski, tādēļ bērnkopība nan nesagādā problēmas un jūtos ļoti labi, atpūšos, pirms tam 8 gadus strādāju kopš vidusskolas. Tagad ļoti novērtēju šo laiku.
Agrāk vēlējos bērnus tikai pēc 30, labi, ka ir šāds scenārijs un esmu jaunāka mamma :)

No vienas puses šķiet, ka tā forši 20-25 gados bērns, uz 35 jau liels bērns. Man pašai vienmēr ir paticies, ka man ir salīdzinoši jauni vecāki, jo mammai piedzimu 20 gados. Pašai arī gribējās agrāk būt jaunai mammai. Nu jau tas ir nokavēts. No otras puses atkal šķiet , ka forši ir būt nobriedušai un daudz dzīvē sasniegušai mammai.
Pēdējo gadu esmu lielās pārdomās, vai es to vēlos un tā arī neesmu saņēmusies šim solim.
Vienkārši ticu, ka notiksies tā , kā būs lemts un viss :)

Kad es biju sīka, tad vispār domāju, ka precēšos 18 gadu vecumā un man jau būs 5 sīkie līdz 30 gadu vecumam. Bet jo vecāka paliku, jo vairāk gribēju laiku pati sev. Ok, man ir suņi, bet, piemēram, ja es tagad gribētu pamest visu un doties uz 2-3 mēnešiem dzīvot kalnos, es atstātu suņus vecākiem un dotos. Ar bērnu nez vai kas tāds sanāktu. Nu, tas gan tāds ekstrēms piemērs, bet tomēr! :-D

Es uzskatu, ka atbildīgi ir katram pašam, pirmkārt, saprast vai jūt to aicinājumu un vēlmi kļūt kādam cilvēciņam par mammu vai tēti. Protams, kamēr kāds vēl nav kļuvis par vecāku, nekādi nespēj zināt, ko tas īsti nozīmē (nu te nekādi nevar salīdzināt, cik bērni iepriekš ir pieskatīti, savs ir savs).
Nekādi nenosodu nevienu pašu cilvēka izvēli bērnus vēlēties agrājos 20 , 30 vai pat 40 gados. Katram ir sava unikālā dzīve, tas ritējums, vēlmes, kuras nevajadzētu arī noraidīt sabiedrības dēļ.
To, ka man meita piedzima 21 gada vecumā, nenozīmē, ka uzskatu, ka tā tagad būtu jādara visiem un, ka tā būtu pareizāk. Nē, tas ir bijis pareizi man un ne par ko dzīvē nemainītu šo notikumu. Kopš meitas dzimšanas sapratu, ka vēlos bērnus vēl :)
Man ir draudzene, kura nebija gatava bērniem līdz pat 37 gadu vecumam un tagad savos 38 gados censonē. Nē, man tas neliekas dīvaini.
Man ir māsīca, kura ir tikai pusgadu jaunāka par mani un viņu vecāki baksta, ka laiks bērniem un vīram, jo, redziet, laiks jau iet uz otru pusi. Man no sirds žēl māsīcu. Neuzskatu, ka viņai tagad būtu jāprec pirmais pretimnācējs un jādzemdē bērni.
Nav vienas formulas, pēc kuras visiem būtu jādzīvo.

dr (piedod, tie cipari par daudz:D ) , bet kāpēc gan nevarētu ņemt bērnu līdzi kalnos? :)
Es savu bērnību (sākot no 2 g.v.), vasaras pavadīju vecvecāku vasaras mājiņā, kur līdz tuvākajam kaimiņam bija +1km, līdz kādam veikalam, oijjjj, tolaik, cik tālu. Mājiņa bija meža vidū, riktigos džungļos, bez elektrības (pašiem bija ģenerātors) , bez TV, tik radio. Tur bija lieli dārzi, lauki un koki, kuros es kā mazs džungļu mežonēns dzīvojos. Mums bija vistas, zosis, tītari, suņi, kaķi. BEST TIME EVER! :D Es katru gadu gaidīju vasaru pienākam. Vēlāk jau pati gribēju doties uz nometnēm ar nelielu 'izdzīvošanas ' piegaršu- dzīvošanu teltīs kalnos ( nodzīvoju savos 14 gados teju mēnesi Krimas kalnos ar savu klinškāpsanas grupu). Bērnam, manuprāt, jo īpaši, šāda pieredze ir forša un noderīga. Tas mūsdienās daudzi ir pieraduši pie sterilitātes un tur bērnus stikla kupolos.

Favel, ļoti vienkāršu iemeslu dēļ - drošība! Es nezinu vai es varētu mierīgi gulēt teltī vai guļammaisā zem klajas debess, ja man mazs bērns līdzi būtu. Plus tīri fiziski - tā jau smagi ar mugursomām lielajām, kur nu vēl ar sīci. It kā tāds ekstrēms piemērs, bet tieši šādu izdomāju, jo pagājušajā gadā pazīstams cilvēciņš tieši ko šādu izdomāja spontāni izdarīt! Iet apkārt lielam kalnam ārzemēs, bez kompanijas, tik ar mugursomu un guļammaisu.

Es saprotu, ko tu ar to domā. Es pati padomāju, bet nepierakstīju, ka ar bērnu to visu var darīt, bet, protams, nedaudz adaptejoties tam 'limenim' , kas būtu bērnam pa spēkam, bet tomēr neliels izaicinājums, kas ir veselīgi, manuprāt:)
Es savu meitu viņas 3 gados nerautu uz Everestu, bet bijām toties gara pārgājienā kalnos Šveicē ar draugiem (nenakšņojām teltīs meitas un manas veselības dēļ, bet, ja tā nebūtu problēma, tad noteikti meklētu iespēju kempingot). :)
Drošība arī ir tāds nosacīts jēdziens. Daudz kas var notikt mājās, piemājas dārzā, spēļu laukumā, dārziņā un skolā. Arī pieaugušajam var kas nelāgs atgadīties un palīdzība būtu nepieciešama jebkurā gadījumā.