Pavisan godigi. Attiecibas un berns.

Domaju, ka ja mums nebutu bernu, es ar savejo noteikti nebutu tik ilgi kopa (5 gadus). Man ir tendence pie pirmam nesaskanam un skersliem, mest visu pie malas. Tagadejas attiecibas ta gluzi nevareju un esmu par to loti pateiciga. Man ta ir lieliska iespeja stradat ar sevi un savu emocionalo inteligenci.
Tada "padzivosanas sev" perioda mums, var teikt, ka nebija vispar, tapec nezinu, vai esmu kaut ko zaudejusi (nedomaju, ka esmu).

Mēs padzīvojām sev 6 gadus, taču sākām draudzēties, kad abiem bija 22. Man šķiet, ka ja Tev rodas jautājumi par šo tēmu, tad varbūt vajag vēl nogaidīt ar bērniņu. Man martā 29, tūlīt būs mazais klāt. Bet man šķiet mūsdienās tas ir diezgan normāli, kad arī pēc 30 dzimst. Tev jāklausās savās sajūtas. Vai esi to runājusi ar partneri, ko viņš saka?

Mūsdienās lielākā daļa dzemdē pirmos bērnus 30-35 gadu vecumā, normāli.
Es noteikti izvēlētos 'padzīvot sev un doties piedzīvojumos divatā, bet šajā jautājumā nebūšu gluži kompetenta, jo bērnus negribu vispār.

Ja jau reiz ir šādas šaubas, varbūt labāk nogaidīt? Cita lieta būtu, ja vecums jau iet pāri 30. Ja viss kārtībā ar veselību, 2...3 gadiņus vēl var pagaidīt. Pa šo laiku daudz kas var notikt. ;)
Ko vīrs saka? Arī grib bērnus? Vai esi 100% droša, ka šis vīrietis ir gatavs tēva lomai? Vai redzi viņu kā tēvu?

Patiesībā nav pat īsti jēgas lasīt citu viedokļus. Tik daudz kas būs atkarīgs no tā, cik mierīgs/nemierīgs jums bērns būs, cik reāli gatavi jūs esat, kāds ir vīrietis,kāds raksturs Tev pašai utt.
Un, būtībā jau nevari būt 100% gatavs tam, ko nezini. Viens ir izsapņotie ideāli, kaut kas pavisam cits ir realitāte.
Var būt visādi, bet, bērnu pirdzimšana ir labākais, kas ar mani noticis.

pirdzimšana=piedzimšana

piedzemdeju pilos 27 , baigi nozeloju, ka nezidariju to 18-20 gados , viss ir attieksmes jautajums , man berns nav traucejis spontanam lietam , man stav soma, vienmer sakrameta ar meitas drebem un to kas vajadzigs , jebkura bridi varu pakert to + 5-10 min , kamer meita izdoma kuras mantas nemt lidzi un viss ... kad bija zidainis vispar bija super viegli. Berns drizak piedod asumu musu attiecibas ....
Pati es zinu , ka pec 35 gadiem tocna nedzemdetu , bet nu es vispar vairs nevelos but stavoli , piedzemdetu kaut 10 , bet but stavokli man nepatika , loti apdomaju iespeju adoptet 1-2 bernus , apzinata vecuma 7-9 gadus vecus

Manejam skiet, ka ari ne atrak par 5 gadiem, bet ziniet ka ar vieriesiem, ka reti kurs pavisam gatavs tam lielajam parmainam dzive.

Sorry par banālu repliku, nevar tomēr sākt ar kopīgu mājdzīvnieku?

vel gribetu piebilst , ka berns musu gimene 98% ir mans pienakums un atbildiba , virietis labi ja 10 pamperus ir mainijis un nekad, nekad nav celies nakti vai vel ko tadu darijis. Es pati izvelejos sadu modeli , jo man ta ir visertak . Viriesa pienakums ir pelnit naudu ne darboties pa virtuvi vai manit kakainus pamperus

Mūsdienās tiešām liela daļa dzemdē tikai pēc savas 30. dzimšanas dienas, nebūs nekas ārkārtējs, ja pāris gadus vēl padzīvosiet tikai sev :-) Dzemdējot, teiksim, 32 gadu vecumā tu noteikti nebūsi veca mamma, ja pati būsi aktīva, mūsdienīga sieviete, nevis tikai sēdēsi mājās adot zeķes un skatoties panorāmu :-D

Man meita piedzima 23 gados. Personīgi nejūtos neko nokavējusi, vai ka nebūtu ''padzīvojusi'' sev. Tieši otrādi, tevis minētais - negribu būt veca mamma - bija viens no maniem lielākajiem iemesliem, kāpēc tik agri piedzima. Katram protams ir sava nostāja, un es nevienam neko netaisos pārmest, bet attiecībā pašai uz sevi - es bērnu pēc 30 vairs negribētu/negribu. Man tas liekas daudz par vēlu. Es gribu savos 40 gados baudīt dzīvi ar vīru un +/- jau patstāvīgiem bērniem/tīņiem, nevis mainīt pamperus un celties naktīs, lai barotu.

Es gribu savos 40 gados baudīt dzīvi ar vīru un +/- jau patstāvīgiem bērniem/tīņiem, nevis mainīt pamperus un celties naktīs, lai barotu.

gluzi manas domas .... :-)

Mums plani padzivot 3 dazadas valstis un mums ikdiena ir komandejumi, celosana, ka visu laiku ir sanacis ta, ka tik pa darbiem vien. Sajos gados 1x esam bijusi kopiga atvalinajuma. Bail no sajutas, ka nu vajadzeja vel so to tikai 2 padarit.
Man draugu loka ir cilveki, kam 2-3 berni, loti mil, bet vienmer smagi nopus, kad mes izdomajam doties tuvos un talos 2-3 celojumos ar neguletam naktim, nepasutitam viesnicam utt.

Man liekas, ja gribas bērnu, tad gribās un nekādi plāni to neapturēs.
28 un 32 sajutu ziņā nav liela atšķirība. Ja izdomā,ka gribi ap 32 gadiem dzemdēt, tad tiešām tērē šo laiku,kā rakstīji, lietderigi,bet atceries,ka "pirms nāves nesaelposies" :D Tāpat kā pieēsties uz priekšu nevar,tāpat arī badīt laiku bez bērna visai dzīvei uz priekšu nevarēsi. Tāpat uznāks vēlme pēc dzīves pirms bērna.
Man ari bija tādas domas,bet esmu runātāja, ne darītāja. Nebūtu dzemdējusi,būtu pa tukšo gadi pagājuši.

Vienmēr gribēju būt jauna mamma, jo vienmēr likās, ka dzīve ir piepildīta tikai, ja ģimenē ir bērns, kad ir jēgpilnāka ikdiena. JĀ, tā ir, bet šobrīd daudzas lietas ir mainījušās un mazliet ar nožēlu atceros laiku, kad bijām bez bērna. Tad to laiku tā nenovērtēju, varēja celties un iet gulēt, kad grib, kino, teātris, koncerti, ceļojumi.. liekas tik maz ko paspējām, tik maz esam kur bijuši. Tagad bērnam 1,4 g un esam mazliet vairāk piesieti pie mājas, ir savādāk, bet neteiktu ka sliktāk. Piedzemdēju 24 gados, pēc mēneša palika 25 un šogad jau paliks 27. Liekas, ka šie gadi pagājuši nemanot, jo 9 mēneši grūtniecība, tad pirmais gads ar bērnu.. tas viss jaunās emocijās, liekas biju cits cilvēks..
Savs laiks pagāja kamēr apradu, ka esmu mammu un tikai pēc gada es sāku atkal justies kā pati. Bet nu tuvojas pavasaris un jau man galvā dažādas idejas, kā kopā atpūsties, gripas bērnam jaunas, foršas emocijas. Nu paliek interesantāk, jo bērns aug, daudz ko saprot.
Ja jāraksturo, tad es teiktu tā, noraksti 2 gadus no savas dzīves un tad atkal viss sāks nokārtoties :-D

Bet vispār jā, piekrītu Aijaijaaa .. atkarīgs kāds bērns un kādi paši vecāki..
Man ir ļoti nemierīgs bērns, normāli neesam gulējuši kopš bērna dzimšanas, pa dienu arī prasa uzmanību, reti spēlējas viens. Vakaros vnk iekrītam gultā.. lai kaut kur aizbrauktu vajag baigos nervus, kas man nav. Nevaru izturēt īdēšanu un niķošanos. Tad labāk pavadu laiku mājās..
Toties man draudzenei puika tiiiik mierīgs, viņa ar bērnu visu dienu var braukāt apkārt, viss ok. Raud tikai tad, ja kaut kas sāp. Un man tas liekas vnk WOOOW :-O

nu man ir 31, septembrī 32! un es galīgi nealkstu kļūt par māti, es atkal domāju, ka gribās uz vecumdienām vairāk tos bērnus jaunākus, nevis tādi, kuriem par vecākiem daudz maz vienalga paliek, nu kad man būs 50, tad kādi 15 gadīgs tīnis, jo uz disenēm jau iet neiešu vairs, nauda ceļošanai cerams būs un tad arī ceļojumos citas vērtības, vairāk baudīt ir! jā, sīkajam varbūt neinteresēs tik ļoti atpūsties, bet ir tak akvaparki un visādas citas lietas! es gribētu savam/bērniem iemācīt izbaudīt citas lietas, skaistas vietas, pilnvērtību atpūtu u.c. tāda tipa lietas!
es domāju reāli, kā atrāk pa kādiem 34-35 es nedzemdēšu, jo neuzskatu par vajadzību, apzinos visus riskus, bet pati vainīga, ka neesmu dzīvojusi tā, lai teiktu, nu ta beidzot var nodoties bērnam un kādu laiku! pagaidām gribu laiku sev, mums!

Mēs bērnu sākam plānot pēc gada,otro attiecību gadadienu sagaidījām jau trijatā (man toreiz bija 19).protams attiecības mainīja bērns, gan uz labo pusi,gan arī strīdi par bērna audzināšanu parādījās, tomēr attiecības tas kaut kādā veidā ļoti norūdīja un padarīja "dziļākas", pilnvērtīgākas. Neko nenožēloju, jo tagad,kad meitai gandrīz 5 gadi, nejūtos neko zaudējusi, pietiek laika gan sev, gan laikam divatā ar vīru, gan sajūta, ka "viss jau ir"-tāds labs līdzsvars starp ģimenes dzīvi un apziņu, ka neko neesmu zaudējusi, tikai ieguvusi.

Es ar agrāk domāju, ka līdz 30 man jau būs 3-4 bērni, ka "noziedošu" to laiku masveida bērnu radīšanai un tad tik baudīšu dzīvi. Tad sapratu, ka par kādu dzīves baudīšanu es varu runāt, ja apmēram 7-10 garumā plānoju nepārtraukti būt stāvoklī un tad audzināt bērnu 1-2 gadus pirms nākamā utt? Un pēc tam ko ar 3-4 sīkajiem? Miera tak nebūs, kamēs šiem nebūs jau pašpietiekams vecums un man nebūs jāgādā. Tā nu kaut kā stūmu un stūmu tos ciparus tālāk, tagad jau 26 (drīz 27), bet arī negribas vēl! Gribu arī vēl paceļot, uz Ibizu vasarā braukt, izdomāt varbūt tomēr uz Kanādu vai kaut kur aiztīties prom.. Kaut kā jo vecāka palieku, jo vairāk tomēr gribas laiku sev - sajūta, ka vēl tomēr nepietiek, ka neesmu vēl pietiekami ar sevi pabijusi tik (nu un ar vīrieti), ka neesmu vēl gatava izmainīt savu dzīvi pilnībā!