Sveikas, laikam gribas vienkārši parunāt, labprāt uzklausītu jūsu viedokļus, kā pašas rīkotos.. Šobrīd strādāju ne savas sfēras darbu un, vecāku spiediena ietekmē, esmu nomocījusi pirmo pusgadu augstskolā. Jau iepriekš esmu pabeigusi vidusskolu ar profesiju, zinu, ka joma man tiešām interesē, taču nožēloju, ka piekritu un uzreiz iestājos augstskolā. Ar vecākiem nedzīvoju, uzturu sevi pati, augstskolai paņemts kredīts. Šķiet, ka nespēju to visu pavilkt. Kopš oktobra dzīvoju nemitīgā stresā, slimoju katru otro nedēļu, līdz ar to ir ievilkušies arī parādi. Viss ir nonācis tik tālu, ka, piemēram, uzlieku sev ēst un aizmirstu paēst vai aizmirstu par to, ka jāiet uz darbu! Izskatās, ka sāku iedzīvoties depresijā, "jāiztur vēl tikai 4 gadi" arī nav nekāds mierinājums. Šobrīd vienīgais risinājums, ko redzu, ir pabeigt šo gadu un paņemt akadēmisko. Pa to gadu labprāt, paralēli šim darbam, atrastu kaut prakses vietu savā sfērā. Skumdina, ka, pēc augstskolas pabeigšanas, būšu nomācījusies 8 gadus, taču bez pieredzes tāpat darba devējiem neinteresēšu! Pēc akadēmiskā, ja izlemtu atgriezties, plānoju pāriet uz neklātieni. Šobrīd, mācoties un strādājot, šķiet, ka neattīstos, stāvu uz vietas. Pārguruma dēļ gan darbā, gan skolā, rezultāti ir viduvēji. Muļķīgi, bet bail no tuvinieku viedokļiem, ja izlemšu ko mainīt..(t)
603
