Sveikas meitenes!
Vēršos pēc Jūsu viedokļiem par sekojošu situāciju:
Decembrī sāku satikties ar vīrieti. Pirmajos divos randiņos radīja ļoti labu priekšstatu par sevi, šķit, ka varētu arī sanākt, kas nopietns. Taču nākošajos divos randiņos sapratu, ka pirmais iespaids bija maldīgs un viņš pats arī atzina, ka bija izlicies par visiem 100%, bet nebija viņš pats. Kā es to sapratu? trešajā un ceturtajā randiņā viņš sāka man stāstīt par visām savām bijušajām draudzenēm - stāstīja pilnīgi visu, pat intīmo tēmu aizskāra. :-| Es viņam beigās pajautāju vai viņš varētu man to nestāstīt uz ko viņš atbildēja, ka tā būtu labāk viņu iepazīt. :-O Uz to es pievēru acis un domāju, ka tālāk jau būs labāk.
Tikāmies vēl pāris reizes un sapratām, ka sākam ļoti pieķerties. Bet mūsu sarunas vienmēr izvērtās ļoti negatīvas - viņš visu laiku stāstīja cik viņam ir slikti dzīvē gājis, cik viņam ir slikti attiecībās gājis, ka nevienam viņš nav vajadzīgs utt. Es mēģināju uzklausīt un mierināt, taču bezjēdzīgi, viņš pat neklausījās ko es saku un turpināja tik par sevi. (t)
Arī uz to es pievēru acis.
Kad jau sākām braukt pie manis uz dzīvokli, tad sākām arī parunāties par savām ģimenēm, es stāstīju, ka ar māsu tiekos katru ceturtdienu (viņa paliek pie manis), viņš teica, ka tas ir daudz par biežu :-O. Īsti nesapratu vai man vajadzētu tagad pārtraukt tikties ar māsu? :-/ Uz to es neko neatbildēju. Kad mēs skatāmies filmas, tad viņš visu laiku grib sēdēt apķēris mani, es viņam teicu, ka nevaru tā visu laiku, jo gribas arī mazliet brīvāk justies, jo ne vienmēr ir ērti sēdēt kāda apkampienos visu laiku un tad sākās - "cik tu esi auksta" utt. Tad es vairs neizturēju un mēs sākām strīdēties par visu, ko es noklusēju..beigās sanāca tā, ka es palieku vainīgā, ka es tādā veidā visu mūžu palikšu viena. Nenoliegšu, ka es arī nebiju vainīga, jo pastāvēju pār savu viedokli diez gan skarbi. Taču vai tā ir normāla attieksme? (t)
Es tā arī nesapratu ko tas vīrietis no manis gaida. Vakardien mēs sastrīdējamies un es pateicu, ka mums nekas nesanāks, bet domas līdz pat šodienai vēl maļas ap viņu un nevaru saprast vai esmu darījusi pareizi.
Zinu, ka viss šis teksts ir murgains, bet sniedziet jebkādu savu viedokli par visu šo - vai man jājūtas vainīgai par to, ka mums nekas nesanāca? Jo es šobrīd tā jūtos. Vai arī man vajadzētu viņam atvainoties par to, ka sanāca tāds strīds?