Smaga tēma. Es gan teiktu, ka man kā meitenei - būtu grūti uzticēties tādam čalim, bet gadīties var visādi.
Smagi, jo pašlaik pati mēğinu saglabāt attiecības, domāt kompromisus, lai komfortabli būtu palikt ar esošo puisi. Kāpēc ,,saglabāt,,? Jo man ir ļoti mainīgs raksturs, vienu brīdi es jūtu mīlestību pret viņu, esmu pateicīga, citu - man pieriebies viss, ko viņš dara. Bet es nevaru pamest cilvēku, kurš man sniedz tik milzīgu atbalstu, kuram esmu atdevusi visu sevi un kurš man-visu sevi tik vienkārši. Man ir bail būt vienai. Es zinu kā ir būt nenopietnās attiecībās un tas vairāk gremdē un sāpina beigās, nekā ko dod. Man citreiz liekas - mēs esam tik dažādi, man besī viņa geimošana un mūzika un filmas, kas viņam patīk, bet - es esmu atkarīga no viņa. Kā sākam runāt par opciju - šķirties, man ir asaras acīs un es nevaru! Neviena draudzene, ne mamma, ne vecmāmiņa man nav tik daudz ziedojusies kā viņš, tik labi atbalstījusi vai uzmundrinājusi!