Es šo "vietas slimību" ļoti labi saprotu, man ir tāda "vieta", kurā neuzturos jau gadus 7, bet naktīs joprojām rādās murgos, ka es tur esmu un netieku ārā.
Es ieteiktu izdomāt scenāriju B. Kas notiek, ja Tev pēkšņi jādodas prom no tās vietas, ir vēlme aiziet? Tuvumā ir kāda viesnīca, netālu dzīvo kādi pazīstami cilvēki? Ir autobusa/vilciena pietura ar regulāru satiksmi un Tu zini, cikos pēdējais/pirmais transports? Cik maksā taksis uz to vietu? Tā ir tā kā Ķekava/Ādaži vai tā kā Baltkrievijas pierobeža?
Ideāli, ja ir mašīna, var braukt ar savu mašīnu un nelietot alkoholu, jebkurā brīdī vari aizbraukt. Ja ir tiesības, var noīrēt mašīnu. Atkal budžets jāskatās.
___
Visticamāk, ka Tev nekur nevajadzēs bēgt un viss būs OK, vienkārši mani šāds "Plāns B" ļoti nomierina un palīdz justies komfortabli. Kopš ir mašīna, nekad nav bijis diskomforts, ka kaut kur nepatīk un nav kur likties.
Tieši otrādāk būtu jābūt, jo tu tāpat jūties slikti. Es vienu vienīgo reizi pārdzēros vasarā drauga klātbūtnē, i to draugs atveda mājās, visu nakti vaktēja, nesa ūdeni, apguldīja, uzmanīja, vāca utt. Un jā, es mēģināju piecelties un visādi citādi izdarījos. Protams, nebija laimīgs, bet mēs abi pasmējāmies no rīta, savacām visu un aizmirsām to. Jo, kam negadās!
KAM negadās attiecas uz abiem, galvenais, lai tas nenotiek regulāri. autores gadījumā tā bija tikai viena reize 
8
