Tiekamies nedaudz ilgāk kā trīs mēnešus vidēji reizi nedēļā. Viss šis laiks ir pagājis nepārtrauktā uzmanības badā. Manuprāt, komunicējam daudz par maz, bet izskatās, ka viņu tas pilnībā apmierina. Viņš ir vienmēr pārņemts ar to, cik ļoti viņam nepatīk savs darbs, ka grib atrast jaunu dzīvesvietu un simts citu mazu problēmiņu.
Kad jautāju, kādēļ tik reti meklē kontaktu, viņš vienkārši atbild, ka viņam nepatīk rakstīt telefonā. Tomēr ir taču daudzi citi veidi, kā sazināties. Var piezvanīt, var FB uzrakstīt, epastu atsūtīt utt. Piemēram, tagad Ziemassvētkus pavadam katrs citā valstī ar savām ģimenēm un 3 dienas pagājušas kopš pēdējo reizi kontaktējāmies. Esmu apņēmusies pirmā iniciatīvu neizrādīt, bet izskatās, ka tad mūsu pirmā sazināšanās reize būs jaunajā gadā, kad atkal būs iespēja satikties.
Tajā pat laikā viņš tikko kā ir iepazīstinājis mani ar darba kolēģiem Ziemassvētku pasākumā kā ar savu meiteni, šad tad runā par nākotnes plāniem meklēt kopīgu dzīvesvietu.
Viņam ir 30, man nedaudz mazāk. Esmu bijusi divās ilglaicīgās attiecībās, kurās nekad nebija šādu uzmanības deficīta problēmu. Beigās biju tā, kas abas šīs attiecības izbeidza. Viņam ilgākās atiecības bijušas 3 mēnešus garas. Analizējot situāciju, gandrīz vai izskatās, ka man ir vajadzīgs puisis, kuram neesmu vajadzīga es un kurš vispār nezina, kā apieties ar meitenēm.
Sorry par garo teksta palagu. Vai var būt tā, ka viņš tiešām ir tik bezgala praktisks, ka spēj koncentrēties tikai uz tajā brīdī darāmo, pilnībā aizmirstot par manu eksistenci un vienlaicīgi būt ieinteresēts attiecībās ar mani? Vai arī es esmu sabūvējusi sapņu pilis un saziņas iespēju nemeklēšana droši norāda uz intereses trūkumu?