Trichotillomania jebšu es neapzināti pati plēšu savus matus.

Gan psihoterapeits, gan psihiatrs var palīdzēt. Ja psihoterapeits pats izraksta zāles, tad pat psihiatru nevajag. Izvēlies tikai piemērotu terapeiti, KBT varētu palīdzēt. Terapijai ir jābūt ilgstošai, vismaz 2gadi, lai būtu kāds efekts.

Cukurvate, nejauc visu vienā putrā. Šizofrēniķi domā, ka zem ādas kaut kas dzīvs ir.

Es kādreiz arī domāju ka esmu tāda vienīgā uz visas pasaules , visus pusaudžu gadus mani vecāki vadāja pa ārstiem un vārdotājiem , neviens nevarēja mani saprast un izārstēt un nevienu meiteni nekad iepriekš nebiju satikusi kam būtu kautkas līdzigs.
Latvijā man ārstēja depresiju un matu raušanas simptomus nemaz neņēma vērā , pētot manus izrautos pleķus domāja ka man alerģijas un mati vienkarši krīt no tabletēm . Man bija ļoti zems pašnovērtējums dēļ matu raušanas un izskata tākā biju pamanijusies iedzīvoties arī pamatīgā , depresjā un ēšanas traucējumos.
Tādu īsto diagnozi : trichotillomania man uzstādija trīs gadus atpakaļ , vienu brīdi biju sākusi izrautos matus virpināt pa seju , un kad bija mazliet garāki un stiepās līdz mutei un kožļāt matu galus ... Es atvainojos ja kādai tas viss izklausas pretīgi man pašai arī manas izdarības neliekas normālas ,tagad kopš ir tā istā diagnoze man ir palicis mazliet vieglāk vairs nav tik daudz vainas apziņas , es saprotu ka ta ir slimiba un ir jaārstejas.
Meitenes, kas jūt ka lasot vai rakstot par šo visu jums gribas raut , varbūt izvaraties no šīs diskusijas un veiksmi jums tikt galā!

Most, pati tu vate! :D
Ar šizofrēniju tur maz sakara. Autores problēma un tā manis pieminētā niezošā āda līdz kaulam ir "zem" psihodermatoloģijas. Pastudēt googlē, ja ir interese. Ļooti interesanta nozare!

es agrāk grauzu savus matus..... grauzu lūpas, izdevās atradināties-stresa momentos gumija uz rokas delnas locītavas....pavelc palaid vaļā....sāpīgi bet palīdz....tad no tā atradinājos kad nēsāju gredzenus-es viņus griežu pa riņķi, atrodi ko tādu uz ko novērsties...

Atceros, ka bērnībā, stundās, kad bija garlaicīgi, meklēju raupjākos matus un rāvu ārā, taču par laimi, nav salabājies šis ieradums.

Man šis pēdējā laikā pavilcies.. Sākotnēji redzēju te diskusiju, ka meitenei daži mati aug raupji un tumši/melni, pēc ~6mēn pamanīju, ka manās gaiši brūnajās saknēs aug daži tādi paši - melni, raupji, deformēti. Tagad regulāri meklēju raupjākos, rauju ārā un skatos sakni, vai ir melna vai gaiši brūna.. Darbā ik pa laikam pieķeru sevi pētot izrauto matu un paliek tā dīvaini.
Kad bija utis pamatskolā, sāku aiz ausīm beigtās gnīdas ārā lasīt - brac pa mata garumu un, kad sajūti kunkulīti, izvelc ārā.. Beigās pamanīju, ka to daru vēl pāris gadus pēc matu nomaiņas (kad gnīdu gabals jau sen izaudzis un nogriezts), bonusā pāri reizes dabūju aizrādījumu, vai lasot sev gnīdas sev ārā no matiem, sakaunējos un pamazām beidzu.
Par pēdējiem gadiem atceros, ka tad, kad mati ir tīri/svaigi mazgāti, man viņiem jābrauc cauri ar pirkstiem un jāķemmē. Ja netik tīri tad tikai no aizausīm. Ķemmējot ar pirkstiem tāda nedaudz comforting sajūta.
Paldies, Dievam, man problēma ar raušanu nav, ja neskaita raupjos. Varu tikai iedomāties, cik šausmīgi tas ir :/
Jūtu līdzi un piedod par diskusijas piespamošanu. Aizdomājos par lietām, kurām iepriekš nebiju domājusi..