Godīgi sakot pēc pēdējiem atklājumiem tuvāko draugu un radu pulkā, tiešām neticu ka mūsu valstī ir kāds vīrietis kas nav krāpis savu otru pusi, jautājums vai otra puse to zin. No malas izskatās viss ļoti skaisti, dzimst bērni, ceļ mājas, dzīvo saticīgi, bet kad kur tiek tā kā no ķēdes norāvušies
vairāk riebjās, ja ar to "lielās" un stāsta draugiem (t)
es vienreiz paziņai (ne draudzenei) pateicu par to, ka viņas puisis (tā puiša klātbūtnē) viņu ir krāpis ar viņas draudzeni (šīs draudzenes kāzās!), vai arī nav (jo es sveci neturēju), bet fakts kā tāds, ka puisis pats ar to ļoti lielās un stāsta apkārtējiem, viņai nedzirdot. un cik tas man likās zemiski. reāli wtf. un man bija tobrīd tiešām pohuj, ka tās nav manas attiecības un man tur nav jājaucas, jo bija pretīgi redzēt visu 3jotni vienuviet, un zināt, ka visi visu zin, bet meitene neko nezin. :-/ turklāt nekādas vainas apziņas man nebija, jo tas puisis nebija man ne draugs, ne vēl sazin kas.
un pats labākais, ka tas puisis, kurš krāpa, protams, nokaunējās, sāka teikt, ka nekas tāds nav bijis.. ka tā meitene vienkārši viņam ķērās kaklā un viņu gribēja, bet viņš nē un nē (ak, svētais enģelis) viņai atteica un nekas nebija bijis. :-D un jā, šis pāris vēl aizvien ir kopā, meitene noticēja nu vai izlikās, ka noticēja. un ar draudzeni viņas vēl aizvien ir ļoti tuvas. vairs tur nejaucos. :-/ bet visa situācija kopumā no malas - pretīga.