Ēdināšanas iestādes

Uz citiem šķībi neskatos, bet pati tā nedaru.

Es zinu ka daudzi zelos kakus bet ne bomzus. Tacu es sakuma izvelos ka kau vilks pec butibas sev lidzigo izglabt! Lai vai kads vins ari nebutu. Un ta kundze man muzam prata paliks. Un ja laikam jau pareiz darija siltu edienu feina atmosfera apest ar lidzcilvekiem balkus, nevis vel gazi teret un ..nu jaa. Cik daudz tadu stastu.
VAKAR ZINĀTNIEKS UN PĒTNIEKS, RĪTA NABAGĀMAJS SĒTNIEKS. Un ta tas ari ir dzivee....

Pazemojums ir sācies brīdī, kad dzimst doma jautāt pēc pieminētās višteles. Lielāks tas top tad, kad vārdi jau ir izteikti. Bet kāds ļaunums tiek nodarīts, šo lūgumu izpildot? Manuprāt, absolūti nekāds. Sausais atlikums ir bomzis ar tukšu vai bomzis ar mazliet pilnāku vēderu.
.
Viss bomža dzīvesveids ir pretruna starp pofigismu un atkarību no svešinieku labvēlības.
.
Protams, var filosofēt par to, ka, nesaņēmis manu pusapgrauzto kartupeli, bezpajumtnieks dosies uz patversmi, izmazgās piesmakušo apģērbu, ieņems alka zelceri, Sarkanajā krustā izraudzīsies pieņemamāko ancuku un aši knaši sāks apmeklēt kursus bezdarbniekiem, bet, manuprāt, 95% gadījumu šādi pieņēmumi paliek fantastikas žanra līmenī.
.
Es gan arī šeit nodarbojos vienīgi ar teorētiskām pārdomām. :D Ja ēdu ārpus mājām, parasti tas notiek slēgtās telpās, nevis terasēs, turklāt nav jau arī tā, ka visās pēdējās ēdāju gaidītu neizbēgams maksātnespējīgu izsalkušo uzlidojums.

Nē, nu ja kāds man nāktu klāt un jautātu, tad tā būtu cita lieta - gan jau kaut ko samenedzētu, lai cilvēku pabarotu. Bet tīt salvetē un iet meklēt bomžus, kuriem dot to savu apgrauzto vistas kāju - nē, tas man nav saprotams un arī cēli man tas nešķiet.

Jā, vispār es esmu bijusi neuzmanīga un sevī centrēta, savos pēdējos komentāros koncentrējoties uz sevis aprakstīto situāciju Rokkafejnīcā, nevis autores stāstīto. :D T.i., runāju tieši par lūguma izpildīšanu, nevis piedāvāšanu. Mjā, nevaru iedomāties, cik lielam jābūt tam pārpalikumam, lai nebūtu neērti to piedāvāt otram.

Es esmu savu burgeru atdevusi bomzītim, viņš bija priecīgs. :D visi mēs vēlamies būt labi un dāsni, bet ne pārāk.

Ai, nu labdarība taču kopumā ir samērā lēts veids kā sajusties labi pašam par sevi. Samaksājot 5€ vari uz visu dienu justies kā cēls un morāls cilvēks. Daudzos gadījumos nevajag pat izdot naudu - palīdzi kādam ar kaut ko un jūties zirgā. Tie, kuri organizē labdarību to labi zina. :-)

Noteikti ne. Restorana nekas pari nepaliek un cita iestade tik kas tads, kas negarsoja. Reiz nacu ara no Rimi, virs jau bija arpuse un gaidija mani. Tad paludza vai nevaru ieiet velreiz. Kads kungs vinam bija ludzis naudu, tacu virs bija pajautajis vai nevelas ko no partikas. Ta nu paludza nopirkt manna, risus, konfektes gotina... kaut kas vel tur bija. Protams, ka ta ari izdarijam. So variantu uzskatu par pareizu!

Nu, ja, katrs var nopirkt lūdzošai omei pārtikas maisu par 20€, bet ir ta robeža cilvēkiem, tas savtīgums, egoisms, kas neļauj būt 100% dāsniem :D

Ko nozīmē būt 100% dāsnam? Atdot savu pārtikas budžetu tantiņai un uz nedēļu pievērsties putraimu diētai? Ko, a, Kaitiņ? :-P

Ne, 100% dāsnām nozīme palīdzēt ar darbiem, ne tikai naudu, māte Terēze bija 100% dāsna :D vairak tadu cilvēku nav. tiem vieglāk atdot savu naudu un tad lepoties ar sevi :D

Sajūtā par "labam cilvēkam" būšanu nesaredzu nekā slikta. Kaitiņām vienkārši patīk rādīt pirkstiem uz citiem, kaut pati, šķiet, nav Terēzes darbu turpinātāja.

Par Māti Terēzi gan es piekrītu Kristoferam Hitčensam - viņa nebūt nepalīdzēja nabagajiem. Viņa palīdzēja nabadzībai palikt tur kur tā ir un pārlieku mīlēja nolūkoties cilvēku ciešanās, kuras esot "tik līdzīgas Kristus ciešanām".
Dāsnuma robeža ir tas, ko tu esi gatavs maksāt par jušanos labākam cilvēkam. Kādam tā beidzas pie 10€, Bilam Geitsam sākas no 10 miljoniem. Ir cilvēki, kuriem vispār pēc tā nav vajadzība un ir tādi, kuri netērē naudu, bet ir oportūnisti ar apgrauztu vistas kāju salvetē.

Un es piekrītu Vakardiena, ka meklēt "labā cilvēka" sajūtu pats par sevi nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja tas kaitē tiem, kam tam vajadzētu palīdzēt.

Vakardiena, es jau nesaku, ka tas ir slikti. Tieši otrādi, tas ir tik cilvēcīgi! :) nu, tādi mes esam. Palīdzu ari, vairak gan dzīvniekiem, bet ja mani kāds aizkustina cilvēks, tad varu tam ari palīdzēt :D bet nejutos labāka. Vairak smaidīt liek tie, kas palīdz kādam un tad ieliek fb postu cik viņi labi :D smieklīgi un mīļi

Nav jau tā, ka vienīgais labums no labdarības - 10 dolāru vai 1000000 apmērā ir tikai dāsnuma izjūta. Labums tiek arī objektam, ne vien subjektam. Tāpēc neredzu vajadzību spriedelēt par to, kādi savtīgi motīvi vada cilvēkus, kas ziedo un palīdz. Un te nu es tiešām runāju par ziedotājiem, kaut viena eiro apmērā - maizes kukulim, nevis ēdiena pārpalikumiem salvetē.

Bet būtībā es piekrītu Nordicbellei - ja tā pieminētā sevis paslavēšana ir augstākā vērtē par pašas palīdzības pašvērtību un noderīgumu, tad var sanākt nevis palīdzība, bet lāča pakalpojums. Piemēri: kauls bomzim apsūkāšanai vai 10000000000000000000 mīksto mantiņu bērnu namam ziemassvētkos.

Protams, ka ziedotāju motīvi ir svarīgi. Ja tu zini, kas cilvēkus vada darīt labus darbus, tad tu vari mudināt vairāk cilvēku palīdzēt saviem līdzcilvēkiem veidā, kas tiešām ir produktīvs un nevis vairo un baro nabadzības struktūras.

Man šķiet, ka šī doma ir īpaši svarīga labdarīgumā:

Lai gan dažreiz šķiet, ka sēžot cosmo es degradējos, tomēr palasot NordicBelle komentārus es noteikti izglītojos. Tā ir mana šīsdienas atklāsme :D