Siltā rudens pēcpusdienā ar drušku uzkodām Rokkafejnīcas āra terasē, un uzkodu izrādījās mazliet par daudz. Pusatdzisušās kartupeļu daiviņas vēl gozējās turpat tuvumā. Pēc brīža pienāca bomzītis un palūdza, vai var tupeņus savākt. Nevilcinoties teicām jā.
.
Pēc brīža iznāca apkalpotāja un tādā tonī, it kā mēs būtu iepļaukājušas zīdaini, pajautāja: Un jūs viņam atļāvāt? Saprotu, ka šādi neizskatīgi otrā svaiguma indivīdi grauj iestādes prestižu un atsevišķus apmeklētājus rosina bēgt, bet pirmajā vietā, man domāt, vajadzētu būt cilvēcībai. Jau izfunktierēju, ka, būtu es viesmīles vietā, sarunātu ar bomzīti, ka pa terasi neklaiņos, bet noteiktā laikā ieradīsies pēc pārpalikumiem. Šajā gadījumā pazemošana izpaliek, jo cilvēks pats jautā. (Negarantēju, ka mana labdarīgā doma nepazustu mirklī, kad priekšnieks sadotu pa ausi. Sava aldziņa varētu izrādīties primāra, jā.)