Sveiki, vēlos nedaudz padomu no malas.
Man ir jau kādus 6,5 gadus attiecības, ir bērns u.t.t., taču visu laiku viņās ir strīdi par naudas lietām, visu laiku sola, ka viss būs, ka viss notiks, tagad jau ir tik tālu, ka vairs nezinu kod arīt, pašai iet, domāt , pamest šīs attiecības un viss. taču ģimeni gribās saglabāt, taču ja jau neiet tik spīdoši.. stradā arzemes, jo LV nevar uzturēties, ir visādas nepatikšanas sastrādātas, tiesas, parādpiedziņas u.t.t.
Līdz ar to sežu viena Lv, ar mazu bernu, jau tris gadus, gribas tomēr dzīvē arī baltākas krāsas redzēt, saprotu, ka gaidīt ilgi nevar, fiziski vienai arī nāksies ''vilkt'', ģimeni gribās,bet vai tad ir jēga..
problēma tāda- ka baidos palikt viena, tajā pašā laikā, smadzenēs saprotu, ka kaut kas ir jādara..
pietrūkst romantikas, atbalsta u.t.t., šķiet, ka ar bērnu neviens mani negribēs..un vispār kur tad lai satiek jaunus cilvēkus, ja seršzu majas, vai to vien darīšu kā sedēšu darbā, skriešu uz darziņu pēdc berna, risināšu ikdeinas problēmas..šajā dzīve s momentā šķiet, ka jaunas tikšanas, attiecibas bus nereālas vel pāris gadus..nevēlos but ļoti skeptiska.. bet arī kompleksi man ir..
Viss kopā, sakrājies tā teiksim!
Varbut tiešam neticēt..ja gadiem kaut ko sola, tagad arī saka, ka bus darbs, izveidos biznesu..viss aizies..nu kā lai tic?
Laikam jau no malas smieklīgi tas viss izklausās..
l ūdzu nekritizējiet mani!8-)
10
