Es ceru uz atsaucību.
Gribu dalīties ar kaut ko, par ko man ir ļoti emocionāli grūti stāstīt, jo līdz šim esmu par to klusējusi.
Agrāk jau esmu gribējusi vairākas reizes kādam izstāstīt šo bēdu, bet man ir bail no vairākām lietām. Visvairāk jau no tā, ka man neticēs, smiesies par mani vai nosodīs.
Un realitātē man pat nav īsti kam stāstīt, jo man nav nekādu draudzeņu vai arī kāda, kam es tiešām uzticētos.
Tāpēc izlēmu sirdi izratīt virtuāli un slepeni. Gribēju vēl piebilst, ka man jau ir šeit cosmo profils, bet es izveidoju jaunu, lai būtu droša, ka neviens neuzzinās, kas es esmu.
Tad nu sākšu ar to, ka ikdienā mani var redzēt ļoti smaidīgu un priecīgu, es nekad neizrādu savas patiesās izjūtas un nevienam nav ne jausmas, kas notiek ar mani, kad esmu mājās.
Esmu attiecībās jau gandrīz 4 gadus. Ir gājis visādi, bet lielākoties tas ir ļoti sāpīgi un pa šiem gadiem esmu kļuvusi par briesmoni. Man ir puisis, kas mani vispār neciena un izturas pret mani šausmīgi. Un nē, meitenes, es nesūdzēšos par to, ka nesaņemu komplimentus vai dāvanas uz svētkiem. Viņš manipulē ar maniem vārdiem, ar manām jūtām, patstāvīgi apsaukā un pazemo mani. Patstāvīgi man arī ir zilumi un izplēsti mati. Tas ir periodiski un tas ir murgs. Viņš patstāvīgi ir nenormāli greizsirdīgs, bez jebkāda iemesla. Un tas ir galvenais iemesls agresijai. Es jau vairākas reizes esmu centusies pārtraukt attiecības, bet tas ir pārāk grūti. Es arī esmu vientuļa, tāpēc tas ir vēl grūtāk. Viņš ikdienā ar citiem cilvēkiem ir pilnībā citādāks, neviens nekad man neticētu. Turklāt viņš visiem saviem draugiem ir ieskaidrojis, ka es neesmu īsti normāla, jo es bieži raudot ne par ko un izdomājot lietas, kas nemaz neesot patiesība. Viņš pats man bieži melo, pats bieži ir veidojis visādus romānus ar citām, bet viņš nekad par to nav juties vainīgs. Es varbūt tiešām izklausos jukusi, jo es tagad esmu ieslēgusies vannasistabā, kamēr man dauza durvis un saka, lai es beidzu sarakstīties ar saviem mīļākajiem un sauc mani par mauku.
Jā, protams, ne vienmēr es tikai raudu un sēžu vannasistabā, dažreiz es lamājos pretī, dažreiz situ pretī, bet tad es jūtos vēl daudz reiz sliktāk un dažreiz viss nonāk līdz stipriem savainojumiem, salauztām mantām.
Man tieši tagad asiņo roka un es pat nezinu kurā brīdī tas notika.
Atklāti sakot, es nezinu vai tiešām jūs varēsiet man palīdzēt, jo es zinu, ka esmu muļķe un man jau sen vajadzēja vienkārši to visu beigt un sākt jaunu dzīvi. Lūdzu nevajag likt man justies vēl sliktāk un nosodīt mani, jo es jau tā ienīstu savu dzīvi.
Nav jau tā, ka katru dienu tas notiek, jo viņš var būt arī pilnībā pretējs cilvēks un baigi romantiskais un jaukais. Citiem cilvēkiem viņš var radīt nevainojama cilvēka iespaidu un tas viss mani dara tik traku un bieži es jūtos vainīga, kaut es pat neko nedaru, kas spētu radīt greizsirdību. Es nekontaktējos praktiski ne ar vienu, izņemot dažus kolēģus. Es neuzvedos piedauzīgi, es nekad neflirtēju, es pat neskatos pat uz citiem puišiem, kad esmu ar savu puisi kopā, jo es zinu, ka man tas var slikti beigties. Es reti velku svārkus, jo tad es "cenšoties sev atrast jaunu draudziņu". Labi, ir tik daudz lietas, kas notiek. Tas viss, ko viņš man saka greizsirdības uzplūdos ir tik daudz un neciešams, ka man ir grūti rakstīt kaut kādā loģiskā secībā.
Paldies, vispār ikvienam, kas lasot nonāca līdz šim teikumam. Man tas ir nozīmīgi un man vajag palīdzību ļoti. Un policiju šoreiz arī atliksim.