..un visu laiku to nodzēšu un veidoju pa jaunu jo es nespēju saņemties uzrakstīt..man vienkārši nav ar ko parunāt, bet laikam rakstīšu visu kā ir...
Kāpēc es ākstos? Esmu cilvēks, kas ir cietis no morālās vardarbības skolas gados. Emocionāli sagrauts. Esmu visu laiku bijusi nosaukāta par neglītu, bomzi, kas ir iedragājis manu pašvērtējumu. Man bija gari mati, kad man vēl bija 12 gadi. Es ņēmu un nogriezu, censdamās izskatīties labāka. Izcūkāju visu galvu sev. Nesen pieaudzēju, bet tas nav tas kā būt ar saviem īstajiem. Tas mani visu laiku ir tracinājis. (matu nogriešana + mūžīgā taisnošana + bojāti + sausi mati)
Otrkārt, es nesaprotu kādēļ puisis ar kuru esmu kopā, pacieš mani. Viņš man dāvāja saderināšanās gredzenu, es akceptēju. Tas nozīmē, ka viņš vēlās ar mani precēties, bet neesmu tam visam gatava. Es neesmu gatava dzīvot. Neesmu gatava audzināt bērnus, katru vakaru gatavot vakariņas vīram, neesmu gatava tīrīt māju un dzīvot kā sieviete ar vīrieti kopā, kā vīrs ar sievu. Man liekas ka man melo, ka esmu vissliktākais cilvēks pasaulē, ka viņš var atrast labāku. Bet visu sarežģī tas, ka es mīlu iekšā to cilvēku ar kuru dzīvoju. Mīlu par to, ka viņš mīl mani. Lai gan pie sevis mūždien domāju, nu kam viņam tādu cūku, morālo pagrimumu un neandertālieti vajag...?
Es cepjos. Mūždien cepjos, ka draugam neiedot kādu brīvdienu, cepjos uz cilvēkiem, ka cilvēki var būt cilvēki, bet es esmu kaut kāds neandertālietis.
Kas jūs vitāli notur pie dzīves? Kā man dzīvot labāk? Šeit ir cilvēki, kas varētu man smadzenes iegrozīt vietā.
Es zinu, ka man nevajadzēja tik asi reaģēt uz visiem, bet tas bija mazais prieciņš. Variet arī tagad mani nolikt, esmu to pelnījusi. :'-(