Hey. Jau labu laiku ņemos ar vienu situāciju, esmu pārrakusi visu internetu, meklējot varbūt kādai ir, kas līdzīgs bijis, bet nekā. Tātad, mani interesē jūsu viedoklis, situācija ir it kā maksimāli vienkārša, bet taja pašā laikā maksimāli sarežģīta, bet par visu pēc kārtas.
Vairak kā pus gadu atpakaļ sāku satikties ar puisi (pazīstami esam jau ļoti sen), kādreiz bieži kontaktējāmies, bet ar laiku kontakts pazuda, jo viņam parādijās draudzene, kas ir maksimāli greizsirdīga un jā. Kopš dienas, kad satikamies, visu laiku pavadījām kopā, visu laiku paliku pie viņa, praktiski dzīvojām kopā, sapratāmies perfekti, nestrīdējāmies, es viņu nekotrolēju, neko neaizliedzu, attiecības bija perfektas. (vismaz man tā likās). Sekss lielisks, bieži vien pat 5-6 reizes dienā. vienigais mīnuss bija tas, ka es sākumā iepatikos ar viņa labakajma draugam, nu un pašsaprotami, ka ar laiku tas labākais draugs sāka mani neieredzēt :D pagāja vairaki mēneši, izsķīramies. Ne no kā, ne no šā, vienkārši izdomāja, ka negrib attiecības. Nu labi, dzīvē visādi gadas, grūti bija, bet pieņēmu. Tomēr pēc šķiršanās turpinājām satikties, tiri seksam. Tad kaut kāda brīdī vairs nekontakteejāmies, viņam parādijās jaunas attiecības. Atkal sākām slepus satikties, visu laiku pavadīt kopā, tai otrai meitenei nezinot. Labi pavadījām laiku, sekss, gluži viss tapat kā tad, kad bijām kopā, bet bez ta ''mēs esam kopā'', izsķīrās viņš ar to savu draudzeni. Kad es prasiju kāpēc satiekas atkal ar mani, teica, ka spēju dot viņam to, ko viņam nespēj dot citas. Gan fiziski, gan morali. Tagad jau atkal kādu laiku satiekamies. Kopā it kā neesam, bet uzvedamies tā it kā būtu. Pati baidos uzsākt to tēmu par attiecībām, es nemaz īsti nezinu vai vēlos to tēmu uzsākt, bet atkal no otras puses dzīvot tāda neziņā arī ir stulbi. No vienas puses mani maksimāli velk pie viņa, no otra, es domāju, ka tas ir vienkārši pieradums, ta patika, ka viņš ir blakus, ka aizmiegot samīļo utt, bet es arī apzinos, ka tā vairs nav tik stipra mīlestība, kā bija iepriekš, pat nezinu vai ta vispār ir mīlestība.
Tiešām grūti saprast ko ma darīt. Ar galvu saprotu, ka kaut kas ir jāmaina, sirds saka- atstāj visu kā ir, tu tak negribi lai viņš atkal pazūd. Izklausās jau pēc tada, kā izmisuma :D
Varbūt kādai ir bijis lidzīgi un ko jūs darītu manā vieta?
Arī tagad mēs saprotamies ļoti labi, nestridamies, uzvedamies ta it kā būtu paris, jūtamies kopā perfekti, bet es saprotu, ka , ja piemēram, viņš pārgulētu ar citu, es viņam nevarētu pārmest krāpšanu, jo teorētiski kopā neesam.
Ceru, ka vispār sapratāt kaut ko :D