Vai domas materializējas?

jā.

jā, ticu tam. Domām vispār ir milzu spēks. Ar mani ir notikušas tādas lietas, par kurām esmu domājusi, bet bija vnk nereāli,ka tas kādreiz varētu noteikt. Nu tā, ka ļoti, ļoti nereāli

jaa, taa tas ir

Lai cik es tam visam ticu,sev un citiem to nemēģinātu ieskaidrot,ka domas materializējas, kvēlākie sapņi tāpat paliek tikai sapņi. Lietas materializējas, ja mēs kaut ko darām, lai kaut ko īstenotu. Lietas, kuras ietekmēt nekā nevaram, neīstenojas.

Jā, ticu domu spēkam

Jā!

Lietas, kuras ietekmēt nekā nevaram, neīstenojas

esmu dzīvs piemērs, ka īstenojas

es zinu, ka ja es patiešām ko ļoti vēlos, tad tas notiek, tikai man jābūt pacietīgai, jo tas parasti nav tik ātri.
Laikam mans lielais dzīves uzdevums ir iemācīties būt pacietīgākai :-)
Šobrīd ir iekšēji milzīga pārliecība, ka viss notiks tā kā es pati vēlos, pat ne pārliecība, bet sajūta, ka citādāk nemaz nevar būt un viss būs, tikai mirkli pacieties un nestreb pārāk karstu. Tā pārliecība paceļ spārnos tik ļoti, ka reizēm pat bail paliek. (l)

Piemēram, mēs kvēli ticam un ceram laimēt loterijā, regulāri pērkam loterijas biļetes, bet jau mēnešiem un gadiem neko nelaimējam, jo to otru pusi-kādu lozi izvilks vai kādas bumbiņas izkritīs, ietekmēt nevaram.
Tai pat laikā laimesta gadījumā mēs droši vien pateicamies domu spēkam un stāstam visiem, cik tas ir svarīgs un kā tas strādā, bet vai ticība tam visam šajos abos gadījumos ir atškirīga?

bet ar to loteriju tu reāli kaut ko dari. Man ir bijis tā,ka es iedomājos, būtu reāli forši,ja notiktu tas un tas, kas vispār reāli nav iespējams. Un tad pēkšņi tas notiek, neko man nedarot un nemeklējot. Vot, tas ir biedējoši dīvaini, bet patīkami :D

Loterija slikts piemērs, jo cilvēks tur tik tiešām kaut ko dara - nopērk to biļeti. Pārējais atkarīgs no veiksmes, jo varbūtība uzvarēt jebkurā gadījumā ir zema.

Man pieredze rāda,ka piepildās domas, kuru realizācijā piedalāmies ar saviem darbiem, tāpēc loterija tāds piemērs.
Iespējami neiespējamas lietas, diemžēl, nav piepildījušās.

:-D man ir tāds tizls piemērs, bet nu jā. Kad bija kādi 14-15 gadi ļoti iepatikās skolas biedrs, bet neko viņa virzienā nedarīju, pa lielam mēs pat nebijām pazīstami. Nevienam nebiju stāstījusi par to. Vienreiz pēc n-tajiem gadiem, kad man bija kādi 17-18 gadi satiku to puisi kopīgās paziņas dz/d, atkal jau - nekāda kontakta nebija, pat skatienu, nekā (lai gan es tobrīd nodomāju, cik tomēr būtu forši iepazīties tuvāk) uuun nākamajā dienā pēc tās ballītes šis puisis man uzrakstīt :-D telefonu dabūja no paziņu-paziņas un pateica, ka vēlējies to izdarīt jau gadus atpakaļ :-D tas tiešām likās wtf dīvaini, jo neviens man par manu simpātiju pret viņu nezināja un nekas no manas puses par to neliecināja. Bet nu atkal jau, tas tāds slikts piemērs, jo ticu, ka nekāds domu spēks, ja nebūtu abpusējas simpātijas, drošvien viņam neliktu man uzrakstīt :-D:-D

es arī varu pastāstīt vienu gadijumu par vīriešiem. Skatijos filmu un iepatikās vien aktieris, es nodomāju,ka būtu forši tādu vīrieti sev, tikai vēl nodomāju, nez kāda seja viņam būs, jo amerikāņu aktieri loģiski man nedabūt :D
Paiet pāris mēneši un es iepazīstos ar tādu vīrieti !!! mati, augums, stils, nu viss tāpat ka aktierim, pat bārdiņa :D

es arii varu padalities ar staastu par viiriesiem :D tas bija pirms vairakiem gadiem,es nogurusi no dziives, seezu savaa purvciema dziivoklii un domaju, forshi buutu,ja man pagdiitos kaads bagaats viirietis un aizvestu manaa celojumaa, aizvestu iepirkties un vispar, gribas jaunas sajuutas, gribas justies kaa princesei.
Aigaaju uz klubu, bez jeb kaadaam domaa, un iepazinos ar virieti, aizbraucaam celojumaa, paaris reizes satikaamies un tad es apprecejos ar vina draugu :D :D :D

Jā, ticu, ka mēs pievelkam sev to, par ko domājam, bet ir izņēmumi un lietas, kuras nevar iegūt, lai cik ļoti gribētos.

es agrāk domāju, ka es varētu tikties ar kādu tikai dēļ naudas, nu reāli, satikt kādu miljonāru un dzīvot viegli, nedomāt un neuztraukties. Es par to reāli domāju, jo biju riktīgi vīlusies vīriešos un man likās,ka tā būs vieglāk. Un arī iepazinos, kgan man bija auglīga vide tām iepazīšanām :D :D
Nestāstīšu visu stāstu, bet dabuju, ko vēlējos, bet sapratu,kas tas galīgi nav ko vēlos :D

Nē, neticu. Ja domas tiešām materializētos, tad materializētos visu cilvēku visas domas, nevis tikai new age dāmu fantāzijas par vīriešiem. Tāpat kā gravitācija, kas darbojas uz mums visiem, ne tikai tiem, kas tai tic. Problemātiska ir arī fenomena izskaidrošana - kā neironu aktivitāte tavā galvaskausā spēj ietekmēt fiziskās pasaules fenomenus, kas ir atkarīgi no tūkstošiem citu faktoru?

es ticu,ka piepildas ko domaajam. Es sapnjoju,ka gribu straadat vienaa starptautiskaa uznjeemumaa, Bet es pat cv tur nesuutiju un nevienam par to neteicu, jo man nav ne vajadziigo iemanju, ne pieredzes utt. .Bet pagaaja laiks un man piedaavaaja tur straadaat, kaa no zila gaida. vot tas bija diivaini

Jā, vispaŗ par pašreizējo darba vietu arī 3 gadus bija hihi-haha līmenis ar draudzeni, ka varētu kopā strādāt un nu jau gadu te strādāju :D