Esot citu ģimeņu sabiedrībā, novēroju dažādas tendences vecāku attieksmē par bērna nodarbināšanu pie galda. Vēlētos nošķirt vismaz divas situācijas:
1) bērns pie galda mājās - brokastojot, pusdienojot, vakariņojot;
2) bērns sabiedriskās ēdināšanas vietās.
Esmu satikusi māmiņas, kas gan vienā, gan otrā situācijā bērnam fonā uzliek multeni, jo tad bērns "visu apēd", kā arī koncentrējas uz multeni un "nedauzās apkārt".
Otrā pusē ir māmiņas, kas neļauj skatīties tv vai planšetes ēdot, bet esot sabiedrībā, bērniem dod mantiņas, krāsojamās grāmatas, klucīšus, utt. Ir tādas, kas ļauj bērnam brīvi pārvietoties telpā, bet esmu pat redzējusi gadījumus, kad mazais jau ar austiņām sēž planšetē un ir citā, savā pasaulē.
Kā darat Jūs, kā uzskatāt par pareizu? Vai ir kādi viedokļi no psiholoģijas skatupunkta - kā viena vai otra vai varbūt cita metode atsauksies uz bērnu vēlāk, uz ēšanas paradumiem, personību, varbūt pat atkarībām (piemēram, esmu dzirdējusi, ka, ja bērns nekoncentrējas uz ēdienu kā tādu, bet uz kādu citu izklaides priekšmetu, tad nesaņem baudu/ apmierinājumu no ēdiena un tas var rezultēties ēšanas traucējumos).
Ceru uz interesantu un pamatotiem viedokļiem balstītu diskusiju :)
1183
