Tām, kas nedzīvo LV.

Pabeidzu skolu un sapratu, ka nezinu, ko vēlos darīt Latvijā. Nebija nekādu ideju. Tādēļ arī piekritu doties pie sava drauga uz ārzemēm.

Dzīvoju mazā pilsētā, 20 gados strādāju fabrikas darbu un jau kādu laiku dzīvoju atsevišķi no mammas. Tik ļoti viss bija piegriezies, ka katru rītu cēlos gandrīz ar asarām. Zināju, ka mācīties iet nevarēšu, jo nav tam līdzekļu. Nav arī, kas palīdzētu. Kad pus otru gadu biju nostrādājusi fabrikā, pateicu, viss, man pietiek. Vienīgo izeju redzēju ārzemēs. Samaksāju aģentūrai un mani aizsūtīja uz UK. Pirms pus gada aizbraucu, tagad esmu atvaļinājumā LV. Nenožēloju, ka aizbraucu. domāju, ka arī palikšu tur uz dzīvi.

LV bija stabils darbs, draugi, dzíve.... tikko biju skíruries no drauga un sákusi randinjoshanas periodu... bija it ká viss vairák neká ok, bet tad viená diená sakasíjos ar priekshnieku, sakasíjos ar jauno boyfriendu, izbesíja, tas ka darbá atkal jauna veikala atvérshanu uzkráva man... tajá diená piezvaníja draudzene, pateica, ka párvákusies uz lielu máju, ir kur dzívot, ja braukshu, ir garantéts darbs, ja gribu varu nákamnedélj braukt....un pateicu, ok, mani te viss piebesíjis, braukshu, vairák ká joku, bet péc minútes vinja piezvaníja un pateica, ka biljetes bija létas un vinja jau nopirkusi biljeti, lai atlidoju vinjas brívdiená
nuuu, un esmu te tas bija nu ljoti spontáns lémums, un patiesíbá vairák tas bija joks, kas izmainíja manu dzívi ístajá laiká náca piedávájums... lídz tam nemaz nebiju runájusi, ka gribétu vispár kaut kur braukt, nebija vélmes.

Vīrs zaudēja labu darbu un neko citu vietā nevarēja atrast (krīzes gados). Tad nu nolēmām, ka jāizmēģina laime ārpus Latvijas. Viņš aizbrauca, es paliku (biju stāvoklī). Pagāja gads un mēs ar mūsu jaundzimušo meitu beidzot pievienojāmies viņam. No sākuma īsti neplānojām palikt, man vēl bija bērna kopšanas atvaļinājums. Darba vieta Latvijā bija nodrošināta, bet es tā arī vairs neatgriezos...

Paldies, meitenes!! Lasot tikai vēl vairāk saprotu, ka lēmums doties prom šoreiz būs īstais.

Devos prom studiju dēļ uzreiz pēc vidusskolas. Lēmums netika pieņemts vienā dienā, bet gumiju arī nevilku, jo biju pārliecināta par to, ko daru.

LV bija darbs, kas no sirds man patika un veljoprojam atceroties ka bija dazbrid paliek skumji, bet es sekoju savam virietim un jasaka, ka izveli nenozeloju nemaz. Vairak ka pus pasaule apskatita, muziga saule te un ienakumi ari ir krietni augstaki. Nav ne vainas.
BET mans milakais galamerkis ir un paliks Riga. Katru atvalinajumu braucu majas un jasaka, ka jutos ta ka majas vel lidz sim!

Biju tikko pabeigusi skolu un saku stradat. Bija nesen izveidotas attiecibas ar puisi ne no Latvijas. Bija iespeja vai braukt projam un sakt jaunu dzivi, jo LV taa ari nebija spidosa vai bija iespeja palikt darba mazpilsetas slimnica ar ''superaugstu'' atalgojumu ar kuru nepietiek pat kartigu dzivesvietu noiret. Ta nostradaju parbaudes laiku, lai bez problemam aizietu neko nevilku ilgi. Nopirku bileti, uztaisiju vizu un ar vienvirziena bileti un vienu cemodanu devos projam. Taja bridi pat nezinaju vai uz ilgi laiku vai nee. Tagad jau tris gadi. Nenozeloju. Ir virs,berns, daudz kas vel prieksa. un vispar, ja rezervei ir kur atgriezties atpakal Latvija vai kads palidzetu, tad var meginat. Kas neriske, tas nedzer sampanieti.

Sākās ar Erasmus, kas bija fantastisks periods, pēc tam bij tāda uguntiņa, ka gribas vēl piedzīvot, redzēt, iepazīt. Un arī bija dažādas iespējas, kuras īstenoju.
Labi atceros to dienu, kad aizlidoju, zinot, ka tas būs uz tiešām ilgu laiku, bija divējādas sajūtas. No viena kofera, tagad kļuvuši divi, bet ar citu garīgo bagāžu, citu pasaules redzējumu, daudz piedzīvojumiem un iespaidiem.